padzīvojusi krievu kundze trolejbusā pilnā rīklē klārēja savam otrajam pusim savus uzskatus par tām štellēm, kādas viņas ir. Padsmit minūšu laikā jamā paguva izdarīt vismaz trīs četras valsts nodevības, paģērēdama, lai kāds mūs okupē, kaut vai tā pati Vācija (Vācija otrajam pusim nepatika), nu labi, tad Somija, lai mūs okupē, tad būs bezmaksas izglītība, medicīna un dzīvokļi, viņa pirmā skries nobalsot par okupāciju.

Kundze labi nostādītā balsī izgāja cauri vēlīnajai padomju vēsturei (metro viņi negribēja, metro bija briesmīgi, šito gan ceļ! - norāde uz Kupraino Kalnu), izvirzīja svaigas idejas valsts pārvaldes uzlabošanā (lai viņi pabraukā kopā ar mums!), optimistiski sprieda par krīzes izbeigšanos (pilns tilts ar mašīnām, tie ir viņi ,kāda viņiem krīze!), veica Latvijas un Krievijas demogrāfijas un tautas attīstības rādītāju salīdzināšanu (Krievijā ir zinātne, izglītība, tur ir, ar ko lepoties, bet te ir vieni vienīgi debīlie, deģenerāti, izdzimumi).

Kundze izskatījās tīri sprigana. Vēl gadus 30 pilnīgi noteikti viņa sēs labestības un saprāta gaismu simts metru rādiusā ap sevi. Otrais pusis gan izskatījās drusku vairāk nolietots, bet tādi cilvēki paliek, kad tuvumā ir tik pārliecinātas gudrības avoti.