Gadās jau veiksmīgas lietas.

Junioram uzdāvināts mobilais telefons, ar ko arī bērns nēsājas apkārt neatraudamies. Tad mājās izrādās, ka mobža vairs nav, jo pa ceļam tas izņemts no kaklā iekārtās somiņas, un iebāzts kabatā, no kurienes arī laimīgi izkritis.

Jemam telefonus rokās, zvanām un ieklausāmies apkārtnē, vai no kaut kurienes neatskan signāli. Cerība gan ir maza, jo, ja tas verķis iekritis kupenā, vai maz varēs sadzirdēt un vai vispār būs zvanītājs? Slapjš, tumšs un drūms. Tomēr, pēc labas stundas meklēšanas un pēdīgo cerību zaudējuma atskan nešpetni svilpieni.

Veiksmju vesela kaudze. Pirmkārt, tas devaiss ir nokritis sausā vietā, slapjš nav nemaz. Otrkārt, ar seju uz leju, nespīd un nepievērš lieku uzmanību. Treškārt, nešpetnais signāls nemaz neizklausās pēc telefona, bet pēc tvaika svilpes.

Gy, es pat neticēju, ka atradīsies.