He.

Kamēr cilvēks tiek līdz cibai, visi tādi izteikušies, ka vaidieniņ. Tātad.

Tetovējumi. Kaut kā saistās ar zināmu skarbumu un nesavaldību, tieksmi patērēt apreibinošas vielas līdz paliek sūdīgi, nevis līdz paliek labi, brūķēt lielu muti un paģērēt, lai nemāca dzīvot, paralēli mācot dzīvot citus. Pat ja uztetovēts ir murmurmīlīgs mincītis usisusis vai pirmais pavasara vizbulīts. Kur nu vēl mezglā sasējies pūķis ar ķīniešu hieroglifu "nūdeles, otrā šķira".

Hem. Varbūt tas pat tā ir, nevis tikai liekas. Jo tetovējums ir aplam līdzīgs sliktam ieradumam (pārmēru dzert, pierīties, sist vecmāmuļu, kamēr atzīstas, kur lika pensiju) - tas nesamaitā cilvēku, visi esam grēcīgi un tā tālāk, bet vienmēr ir tepat blakus, dienu un nakti, ziemu un vasaru. Integrāla personības sastāvdaļa, arī tad, ja negribas to atzīt un vispār, sen apriebies.

Tikt vaļā no sliktiem paradumiem un tetovējumiem neesot ne viegli ne ātri, un rētas vienalga paliek uz pakaļas un dvēselē. Mums to vajag?