Tēvija, darbs.

Dāņu zeme kaut kāda izregulējusies. Rīta agrumā vēlos iegādāties vilciena biļeti automātā, jamais paziņo par tehnisku feileri un nedod nekā. Tā nu sēdu stundu čukbānī un studēju uzrakstus par 600 kronu strāpi visiem, kuri bez biļetes. Kontroles šoreiz, par laimi, nav. Pārsēšanās stacijā tā lamata, paldies Krišnam, strādā, līdz ar ko tālāk braucu likumīgi un lepni. Toties vilciens maķenīt kavē. Ierodamies Kopenhāgenas centrālajā stacijā, kur arī nākamais vilciens uz lidostu maķenīt kavē. Vilcienu vadītāji neķer kreņķi un dzīvespriecīgi stāsta skaļrunī, ka pasažieri, kuri brauc uz lidostu, lai nesatraucas, viss ir štokos un bumbās, šis ir riktīgais vilciens, dzīve ir skaista un Dānija ir lieliska! Apmēram tādā tonī. Pasažieri smejas un aplaudē.

Arī lidmašīna uz Rīgu, kā jau piedienas, kavē. Vēlāk izrādās, ka ir baigais pretvējš un tas pirdaļots netiek tik ātri uz priekšu, aiz kam arī kavējas. Arī lidlaukā ir vējš, lietus un negaiss. Piegāde nenotiek par to lunkano tuneli, pasažierus sakrāmē autobusā un ved kaut kur ilgi, ilgi. Tad izber pie tāda neliela lidmašīnīša uz kuru ved nelielas trepītes. Vēja brāzmas pluinī mazo lidmašīnīti, bet tas ir apņēmības pilns.

Lidmašīnas nosēšanās vējainajā Rīgā bija visai drebelīga, es apmierināts pie sevis domāju, cik labi, ka ir rezeves bikses, ko pārvilkt, ja nu man kāds sfinkters atslābinās pie kārtējā kritiena. Tēvreizi balsī neskaitīju tikai tādēļ, ka pusi lidmašīnas aizņēma kāda Tuvo Austrumu paskata ģimene, negribēju aizskart viņu reliģiskās jūtas. Bet nu beigās visi dzīvi.

Pirmdiena!