Sestdien atstāju rimti dūcošu mājas labo gariņu (kompi) un aizvedu meitu uz karatē eksāmenu kārtošanu. Maķenīt uzjautrinoša procedūra, mazākie karatisti vairāk staro tēvsmammas virzienā nekā izpilda trenera komandas, bet nu kopumā ņemas, ka vai dieniņās, braši. Visi dabon pa oranžai jostai un čupačupsi piedevām. Tas nu tā.

Atceļā sastopam Latvijas vēstures, mākslas un visa, kas cēls, dižāko pīlāru, apceram laika apstākļus - aha, līst, bet tūlīt jau nelīs, mnja. Reāls materiāls memuāriem.

Pārbraucot mājās, labā gariņa vietā ir beigta miroņa nedzīvs līķis. Pie tam ieslēgt to kasti var, bet tas nereaģē ne uz peli, ne uz klavieri, pilnīga ignore. Pēc kāda brīža moku noskaidrojas, ka viss patiesībā ir labi, tikai USB porti atkodušies. No pažobeles tiek izvilkta kaķa spalvām piebirusi PS/2 klaviere un pusdzīvs peļuks, kuri strādā. USB peli var iespraust portā, windows kādu brīdi klusi ķiķina un tad izmet paziņojumu, ka jūsu USB devaiss ir malfunkcionējis un mēs to vairāk nepazīstam, lai risinātu problēmu, uzklikšķiniet uz jamā paziņojuma. Protams, ka, uzklikšķinot uz paziņojuma, jūs varat sūdu atrisināt, ne problēmu, aiz kam man ceļas asinsspiediens un bojājas karma.

Sākas gūglēšana un pēc kādām trim stundām mēģinājumu un lāstu izkristalizējas pareizais rituāls, kā atdzīvināt nosprāgušus USB portus.

Punkts viens - Devaisu Menedžerī noinstalēt tos USB portus nost pa tīro.
Punkts divi - izslēgt kompi.
Punkts trīs - izraut kompim strāvas vadu no pakaļas.
Punkts četri - minūtes desmit grauzt nagus.
Punkts pieci - ieslēgt kompi un ar gavilēm skatīties, kā šis atpazīst visu, kas jāatpazīst, viss notiek un mājas labais gariņš atkal gatavs labi garot mūsu mājās.

Fuf, tas bija atvieglojums.