Visam ir cēlonis, vismaz teorētiski.

Piemēram, personas, kuras dodas uz ārzemēm ceļot, dzīvot, strādāt un vispār, kā vienu no interesantām lietām atzīmē to, ka "pie mums visi ir īgni, riebīgi un drūmi, bet valstī X visi ir priecīgi, laipni un laimīgi". Nu, kaut ko tādā garā.

Pašas personas, kuras dalās ar šo informāciju, parasti neizsniedz vērtējumus par sevi. No tekstiem izriet 2 varianti:
a)personas ir priecīgas, laimīgas un līksmas, atšķirībā no mūsu riebīgās sabiedrības, kura personu velk pie zemes dubļos, attiecīgi personai te riebjas;
b)personas ir nekādas, bez izteiktām rakstura iezīmēm, un viņu noskaņojums ir atkarīgs no apkārtējiem. Ja apkārtējie ir priecīgi, laimīgi un līksmi, arī personas ir tādas, ja apkārtējie ir latvieši, personas paliek riebīgas, attiecīgi negrib piesārņot savas dvēseles ar apkārtējiem cilvēkiem.

Arī uz vietas palikušie parasti neklāsta, ka "es esmu riebīgs, nošņurcis un izklaidējos, vizualizēdams sarunas biedra mokošu nāvi". Arī viņi ir vai nu priecīgi un līksmi, atšķirībā no visiem pārējiem, vai arī nekādi.

Zinātniski pārdomājis visu šo štelli, es secinu, ka visa pamatā ir viens cilvēks (teiksim, Primārais Latvietis), kurš arī rada šo nejauko tautas garastāvokli. No viņa ietekmējas viņa paziņas, no tiem pārējie un tā tas iet pa visu valsti, pelēcības, ļauna vēlēšanas un īgnuma vilnis.

Secinājums - atliek atrast Latvijas vienīgo riebekli un izšaut uz Igauniju.

Tajā pašā sekundē Tēvija uzplauks.