Interesanti, meteorīti krīt ar sviestu uz augšu vai kā?

Vot, biju uz nūjošanas pasākumu. Nordic walking, kā teiktu senie latvieši.

Nūjot, tas ir paņemt rokās pāris nūjas un iet garākā pastaigā. Nūjas noder, lai atspiestos pret zemi, kā arī nomierina plānprātīgu sētas suņu gadījumā, vismaz liekas, ka būs ar ko atkauties. Lai arī tās stibas nemaz nav ar svinu pielietas ozola rungas, kā vecvecvectēviem, bet gan oglekļa šķiedras un alumīnija brīnumi.

Pastaiga ar spieķīti ir vieglāka, nekā pastaiga bez spieķīša, to jums jebkura kukaža pastāstīs, abet ar diviem spieķīšiem vispār. Sirds un plauša dabū pastrādāt, savukārt locītavas nedabū tik ļoti ciest. Man, kā adipozi apdāvinātam, starpība ir visai jūtama. Sevišķi, kad jārāpjas kalnā (Ērgļu apkaime sastāv no purviem un kalniem). Pastaiga un tā.

Deputāts Līdaka var atviegloti uzelpot. Meteorīta pizģec gājiens dillēs ir pilnībā izdzēsis no Latvijas egregora atmiņas par viņa brēcieniem.

Svaigi atvērušamajamies Zvaigznes autletā uz Vaļņu ielas var nopirkt grāmatas par cenu, kura neizsauc frāzes :"A par ko šitāds piķis?", "Par to naudu aunu var nopirkt!" un "Kāpēc man jālasa analfabētisks tulkojums par kosmiskām cenām, ja es par velti varu nokačāt oriģinālu?"

Kad igauņi attapsies paziņot, ka tas patiesībā bija viņu meteorīts, bet latvieši to nospēra, jo ir riebīga un zaglīga tauta, apciemojiet Igaunijas kūrortus un viduslaiku pilis?