Manī mīt korektora nesamierāmais gars. Pārlasu tekstu un momentā atrodu kaut kādu kļūdu un piesienos. Nujā, tas ir negatīvisms un tas iesūkā šajā pozitīvisma, mūžīgās jaunības un ekstrēmo sporta veidu piegānītajā pasaulē, bet tāds nu es esmu un mani izārstēs tikai viens liels vai divi mazi insulti.

Tātad, par ko es te iesāku? Nuja. Šorīt pusmiegā vedu lauleni un lielbērnu uz lidostu, izberu viņus laukā un ripinos atpakaļ. Skan radio. Kas tur skan? Kaut kāda zoss skāba gurķa balsī kviec divdesmit reizes no vietas:"Saki gravitātei nē!"

Es pieprasu valstī diktatūru un totālo cenzūru. Es pieprasu, lai ībļus, kuri uzdrošinās publiski izrunāt vārdu "gravitāte", izmanto eksperimentiem urīna terapijā. Es pieprasu taisnību.