Dzīve top arvien...jaukāka. Acs tikšķis, kurš mani sāka piemeklēt, kopš sāku strādāt jaunā darba vietā un aptvert jaunus sava idiotisma un infantīlisma aspektus, paliek arvien niknāks un neiet prom nepakam. Raustās ace, raustās vaigs.

Nav kādas tabletes?

Kas vēl? Notika lokšaušanas čempionāts, uz to pieteikties man bišķi noraustījās krāniņš, bet varēju vien pieteikties, pašās beigās, imho, nepaliktu, kas arī būtu galvenais. Tiesa, tas var būt kā ar sēdēšanu mājās pie televizora un visa zināšanu visādās prāta bankās. Kad starmeši un skatītāju miljardi skatās akurāt uz tevi, sajūtas ir pavisam citas un pilnīgi aizmirstas, kā šaut.

Lai gan, cik esmu ievērojis, galēja izmisuma un bezizejas apstākļos es mēdzu rīkoties saprātīgi un efektīvi.

Kas vēl? Bērniem intensīvi sāp vēderi, princese visu pagājušo nedēļu pīkstēja par sāpošu vēderu, sestdien un svētdien vēders gāja kā atomu pulkstenis, šorīt atkal sabojājās.

Man viņu vecumā vēl nekas nesāpēja. Vēlāk sāka sāpēt kakls, tas man bija tāds klasisks brīvdienu paņešanas variants, par vemšanu un caureju kaut kā neiedomājos. Laikam tāpēc, ka neapmeklēju mūsu skolas ateju, imho, tur bija portāls uz elles dimensijām. Vispār, manā jaunībā šitie rota pļūtamvīrusi kaut kā nebija aktuāli, laikam no tās ārzemju pārtikas ievazājušies.