Labsirdība pie laba gala neved. Apakšdzīvoklī uzturas bariņš jumpravu, kurām kāds jauks klasesbiedrs reiz iedeva pieskatīt mazu, burvīgu kucēntiņu, kamēr pats aizbrauks drusku ciemos uz kaut kādu ārzemi (pie tētiņa uz Īriju laikam). Drusku ciemošanās ieilgusi jau dažus gadus, un apakšdzīvoklī tagad uzturas, imho, ne pārāk kompetentas audzināšanas nomocīts pusplānprātīgs briesmonis.

Skaista fabula, vai ne?

Ko vajadzēja darīt ar burvīgo kucēntiņu? Vai vajag uzņemties atbildību par lietām, ar kurām netiksi galā? Kā var zināt, ka netiksi galā, pirms esi sataisījis tonnu sūdu? Atbildes nākamajā "Sīrupa" numurā.

Studēju smalko loka šaušanas mākslu. Nu jau māku daudzmaz pareizi nostāties un ieriktēt loku uz šaušanu. Ne jau katru reizi sanāk, bet tomēr. Vakar, piemēram, iemaucu ar stiegru sev pa kreiso roku. Sapratu, ka kaut kas nav riktīgi. Tad iemaucu vēlreiz, sapratu, kas tieši nav riktīgi un iegrozīju roku tā, lai stiegra tai netrāpa. Tagad man ir nenovērtējama pieredze, vidēji daiļš zilums un rokas sargs - piekabināma ādas stērbele, kas turpmāk mani sargās no šitādām lietām.

Šaurā vieta ražošanā ir tik prasta izdarība, kā, vispārīgi sakot, pats šāviens, tobiš, stiegras atlaišana. Nesanāk pagaidām tik labi, kā gribētos. Un arī spēciņu ir tik vien, cik ir, rociņa trīc un cik tad ilgi var nostāvēt ar tādu atvilktu loku? Labā ziņa toties ir tāda, ka šis pasākums neizbēgami nostiprina muguras augšamējās daļas muskuļus, kas man nāk visai par labu.