Akvāriji, populārā mehānika, laimīgas sagadīšanās un bērni.

Kā zināms visai Cibai un dežurējošajiem Drošības Policijas virsniekiem, mūsmājās ir akvārijs. Mazie bērni ir laukos, tā ka varu būt samērā drošs, ka kuru katru brīdi neatskanēs līstoša ūdens šļaksti, brēcieni :"Es neko nedarīju!" un aplaimotie apakšstāva kaimiņi varēs remontēt dzīvoklīšus. Tas viss vēl priekšā.

Bet akvārijs jau tagad dod triecienu. Šoreiz gan mūs paglāba nodzērušies jaunieši. Viena kompānija pasākusi nākt ciemos pie mūsmāju pļēguriem, dauzīt logus un kauties pagalmā. Attiecīgi pusnaktī, kad notiek kārtējā logu dauzīšana, sētniece zvana man un konsultējas, vai saukt policiju, jo teorija vēsta, ka pašvaldības policija neinteresējas par notiekošo privātmājās, ja par to ziņo sīkas vienības, piemēram, iedzīvotāji.

Noskatos, kā ekstrēmie neformāļi aizčāpo pa ielu, rociņas lupatās tīdami un pieņemu lēmumu policiju nesaukt. Klunkurēdams pa māju, pamanu uz grīdas slapjumu. Izrādās, akvārija filtrs pa gaisa iešņaukšanas cauruli pumpē ārā ūdeni, kādus litrus piecus jau izpūtis uz grīdas. Ja tie kretīni nebūtu dauzījušies un ja es nebūtu vienīgais likuma sargs mūsmājās, tad tas ukris pa nakti būtu visu akvāriju izsūknējis.

Tā ja.

Vai kādam ir priekšstats, kur jāliek tā gaisa truba? Shēmā uzzīmēts kaut kāds verķis uz kā viņu pakarināt, bet mums tāda nav. Manuprāt, viņu tomēr ir jātur akvārija iekšienē zem vāka, lai vēlreiz neizstrādā tādu joku.

Turpmākās trīs stundas es valstījos pa gultu, pārdomājot fizikas likumus un to, kāds es esmu mūlāps.