Nu labi, Jāņos šogad uzvedāmies klusu un mierīgi, sēdējām mājās, bišķi alu padzērām un ap pusvienpadsmitiem gājām sust. Ņemot vērā, ka vasaras saulgrieži jau tāpat pagājuši kādu brīdi pirms sarkanajiem kalendāra datumiem, grēks pret senču ticību un tautisko tradīciju nav tik traki liels.

Bišķi ekstrēmākas ir Jāņu dienas pārdomas - braukt uz Rīgu pa Liepājas šoseju, uz kuras nositušies jau četri cilvēki un normai jau it kā vajadzētu būt izpildītai, vai arī pa Ventspils šoseju, uz kuras pagaidām vēl neviens nav nosities šajos Jāņos. Vai nu Ventspils šoseja ir drošāka, vai arī vienkārši gaida mūs.

Braucām pa Ventspils šoseju, viss normas robežās, ceļmalas pilnas ar mašīnām, kuras mirdzina avārijas uguņus, izliek trijstūrus un reizēm kāds no pasažieriem vemstās pa atvērtām durvīm. Pārējās mašīnas jautrā desiņā virzās uz Rīgu. Desiņā reizēm sevi izpauž satiksmes kondensatori - mašīnas, aiz kurām uzkrājas jeb kondensējas čupa citu mašīnu. Viens sevišķi īpatnējs kondensators dažus kilometrus brauc uz astoņdesmit, tad atkal uz simta. Tad atkal uz astoņdesmit, tad atkal ātri. Kad kārtējā astoņdesmitnieka fāzē to apdzenam, mistērija noskaidrojas - pie stūres sēž beibe un čalo pa telefonu.

Galvenais ir noķert pirmo impulsu un neiekomentēt. Raksti, raksti, tad fiksi aiztaisi logu. Organisms ir iedzimts slīmests, atkārtoties nevēlas un re - vēl viens riebīgs komentārs palicis ārpus interneta.

Ne jau vienmēr man tā izdodas, bet tomēr ir savi panākumi, neslēpšu.