Vīkends pagāja.

Šīgada pirmie šašliki. Autiņam parādījusies jauna iekārta, kura tecina eļļu.

Braukšana pa šoseju man liek justies kā idiotam. Man nav ne vismazākās vēlēšanās pārsniegt ātrumu. Nekas man tai otrā galā nesvilst tā, ka iegūtās desmit minūtes man būs liktenīgas. Vēl vairāk, tas ir vienkārši neekonomiski. Ar manu benzīna kapsētu tas ir sevišķi aktuāli.

Bet. Ko es redzu, ripodams uz likumīgajiem 90? Lielais vairums vīlē garām. Vai arī mirkšķina ar uguņiem, mol, pavācies malā. Vajag, visiem vajag! Visi brauc ātri, značit, tā ir normāli, tā vajag, kurš brauc lēnāk, tas rada avārijas zituāciju (jo reālais pacans/ģevka nevar bliezt ātrāk par atļauto un traucēt pacanam ir avārijas zituācijas provocēšana).

Nu, ko lai dara, a? Iekļauties plūsmā, pie pacaniem un ģevkām, kuri nevelkas, kuri brauc un izbauda dzīvi, kuri dzīvo 24/7, kuri ir jē un kuri ir ogogo, kuri ir reālie. A vot, nah man tas vajadzīgs? Nevajag man nesties. Nevajag man steigties tvert dzīvi, mana dzīve neskraida apkārt kā apdirsusies.. Man - nevajag. Bet plūsmā arī iekļauties vajag. Bet plūsma sastāv no zibenszeļļiem, pie kuriem sevi nepieskaitu. Bet... un tā tālāk.

Re. Tādas pārdomas mani kaitina un braukšana pa šoseju izvēršas nepatīkamā pasākumā, kura rezultātā man gribas padarīt sev galu sevišķi neķītrā veidā.

Savādā kārtā, man patīk braukt ar mašīnu.