Zemapziņas loģika. Ja kaut kur bija slikti, tur vairāk nevajag iet, būs slikti.

Tā eksperimentēja viens mans draugs. Ziemā savēla lielāku sniega bumbu un sašķaidīja uz ietves. Ko dara garāmgājēji, kad ierauga sniega kaudzi, kas acīmredzami nokritusi no jumta? Bažīgi apiet tai apkārt un tad laimīgi tipina tālāk pa ietvi. Lai gan saprātīgi būtu pieņemt, ka tur, kur sniegs nokritis, tas vairāk nekritīs, toties citur briesmas ir daudz lielākas. Zemapziņas spēks.

Tas man ienāca prātā šorīt, kad nodarbojos ar rīta defekāciju. Sendienās, kad zāle bija zaļāka, saule spožāka un tualetes papīrs deficīts, mēs izlīdzējāmies ar avīzēm. Vecāki mani radināja pie lielās dzīves, piemēram, apmācīja papīrīša burzīšanā un dupša slaucīšanā. Kad patstāvīgi ķēros pie lietas, sanāca neliels fušiers - tīrības sasniegšanai vajadzēja tik daudz papīru, ka aizdambējās pods. Dabūju brāzienu.

Un pat nemēģiniet minēt, cik gadus pēc tam es vispār neslaucīju dibenu! Nav būtiski. Par to es brāzienus nedabūju. Es vairāk par to zemapziņu, kura ietiepjas un negrib mēģināt vēlreiz darīt to, par ko vienreiz jau atrāvās. Interesanti.