Kino pabiju, uz "1408". Šausmonīgas filmas mani allaž vilinājušas, turklāt pēc Stīvena Kinga stāsta, kuru, turklāt, pirmo reizi lasīju tieši viesnīcas numurā.

Noskatījos filmu, steidzīgi sagribējās pārlasīt stāstu, lai konstatētu atšķirības.

Ir sīkas detaļas. Piemēram, viesnīcas pārvaldnieks stāstā nebūt nav tik apokaliptiski liktenīgs, kā filmā attēlotais nēģeris, nepakam neatceros uzvārdu. Klerks ar krampi, bet ne ar tik negantu.

Ir lielākas detaļas. Praktiski nekas no filmā attēlotā ar stāsta varoni nenotiek, izņemot to, ka gan stāstā, gan filmā viņš numurā pavada nedaudz vairāk par stundu un paglābjas ar uguns palīdzību. Tiesa, filmā viņš pielaiž uguni istabai, stāstā viņš aizdedzina sevi.

Un lielas detaļas. Stāstā nav pieminēta ne elle, ne paradīze, ne aizkapa dzīve, ne kviecieni par nelaikā mirušiem bērniem, ne par katru cenu glābjamā laulene, ne mīlošu siržu atkalsatikšanās.

Mazliet padomāju - tā vien liekas, ka neviens "grāvējs" nevar iztikt bez pašaizliedzīgiem izlēcieniem un pēdējām stulbībām, kas pastrādātas lai glābtu savus draugus, paziņas un, pilnīgi noteikti, bērnus; pie tam minētās stulbības, protams, noved pie vēl baisākām sekām.

Bet laikam filmā ir grūti parādīt cilvēka sajūtas par sevi pašu, tāpēc nākas likt viņam uztraukties par kādu citu.

Žanra likumi.