Dabas māte.

Kad es sestdien nolieku mašīnu piecus metrus no tuvākās liepas, tad ir vasara un autiņs ir noklāts ar sīkiem seksīgiem vaska pilieniem, vai nu kā to vielu sauc, ko tie koki izsvīst. Bet nu jau ir apmācies rudens un no rīta nogulēju vai līdz 7:05, kas priekš manis ir nedabīgi ilgi, un būtu gulējis vēl, ja mans bezvārda un bezdzimuma kaķis nebūtu uztvēris izmaiņas manos bioritmos un nebūtu sācis brēkt, ka vajadzētu viņu palaist pie ēdamā traukiem un kastītes.

Vispār, esot tādas kaķa durtiņas, ko lielajās durvīs varot ieveidot, bet man ir slinkums un es nemāku, es labāk pacietīšos tos desmit gadiņus, ko tas zvērs vēl nodzīvos.