I live above a star, and yet I never burn,
I have eleven neighbors, and yet none of them turn,
I am visited in sequence, first, last or in between,
PRS (& sometimes Q) are my initials,
Now, tell me what I mean.

Murķelis man novēlēja aplam noderīgu mantu - pašsuģestijas grāmatu "Kā kļūt par miljonāru 100 dienās & Kā izdzīvot karcerī".

Manī radās virkne maziņu pārdomu, kuras, man radības mokās gauži brēcot, tagad piedzimst uz jūsu zilajiem ekrāniem:

1.Nez no kurienes man ir Aizdomas, ka tādas grāmatas Murķelim nemaz nav, un jamā mani velk uz dzerokļa.
2.Nekad neesmu bijis cietumā un ceru, ka nekad tur arī nenonākšu. Tomēr informācija par aizraujošo noziedznieku dzīvi ik pa brīdim iesūcas manā pelēkajā paipuisīša eksistencē, un viena no šīs informācijas drupatām vēsta : Cietums = Normāli, Karceris = Sūdīgi!
3.A kāpēc sūdīgi? Cik saprotu, karcerī tu, cilvēks, sēdi viens un neviena netraucēts, kameras kolēģi tev liek mieru...miers, atpūta un pilnīga nirvāna.
4.Jā, kas tad vainas karcerim, izņemot, ka nav jāpacieš visādu viepļu klātbūtne 24x7x365?
5.Es ikdienā esmu telpā ar kādiem 20 cilvēkiem, braucu mājās ar vairākiem desmitiem tramvajā, ar simtiem ielās. Mājās vienatnē varu pabūt dažas dienas gadā, ja savelk kopā visas pusstundas un desmitminūtes...kādi pāris mēneši karcera man nemaz neskādētu.

Un kāpēc es vienmēr speciāli izveidoju to atbalsta punktu, kur viņiem iedzīt lauzni?

Par daudz grāmatu, es pieņemu.

Piektdiena.

Kantoros, kur ir uzvarējusi strādnieku šķira, pēc 8 minūtēm beidzas darbadiena.

Jābrauc mājās.

"Nu, bļaģ, pizģec, zajebal nahuj, piderass", teica bērni, pārrunājot kāda drauga uzvedību, kurš bija izpelnījies viņu nedalītu cieņu.

Kad es biju tik mazs, es tā nelamājos. Ne tādēļ, ka labi audzināts, vienkārši nemācēju izveidot tik garu un stilīgu teikumu.

Re. Rīt braukšu uz Pērnavu, tur būs līnijdeju festivāls. Un tāds ne pa jokam, ar tieksmi uzstādīt Ginesa rekordu starp tuklākajiem līnijdejotājiem.

Man ir tīri labas izredzes.