Ķibeles un nelaimes notiek momentā. Sekundes laikā var savārīt tādas ziepes, ko neizstrēbt vairs nekad.

Kāpēc pretējais process ir tik lēns? Kāpēc labās lietas vajag darīt katru dienu, no pamošanās(agras) līdz gulētiešanai(agrai), un arī tad kaut kāda jēga sāk parādīties pēc gadiem necilvēcīgu moku? Ja pozitīvas izmaiņas notiek mēnešu laikā, tad tas ir uzskatāms par fantastisku sasniegumu.

"Ekstrēmo pārvērtību" šovs - nedomāju, ka kaut kas tāds skaitās. Tos nabaga cilvēkus sagriež, sabaksta un nošpaktelē un svinīgi apsola, ka pēc pusgada jādara vēl tas pats, citādi gludā seja nošļuks, pielīmētie mati nokritīs un žoklis atlīmēsies.

Tas pats veselīgais ēdiens. Lai no tā būtu kāda jēga, tas ir jāēd visu mūžu, dienu no dienas. Un viens šašlika gabals nosedz kādu pusgadu bezkancerogēnu bezholesterīna pārtikas. Tas ir, gadījumā, ja esi jauns. Ja tev ir ap sešdesmit - tad vari dzīvot, cik veselīgi gribi, skuju ziepes tev būs, nevis labāka veselība. Par vēlu.

Dieva dzirnas maļ lēni, toties sūdīgi.