Smuks tāds plakātiņs, kas sludina augšminēto svētku augšminētās priekšsacīkstes. Plakātā attēlota virkne sportiski tērptu personu, kas acīmredzmi piedalās tādā kā futbola spēlē un šobrīd glīti stāv rindiņā un aizsedz vārtus. Jauneklīgākie vīrieši, kā jau piedienas, ar plaukstām pieseguši savu vīrišķību. Sieviete aizegusi krūtis. Bet Kokara kungs stāv, rokas ieplētis.

Ko gan tas lai nozīmē?

Nāve. Viena ērmīga padarīšana. Kā burvestība. Te nu mēs esam. Pļukc. Vairs ne.

Kāda gan bija pati pirmā nāve? Kad atstiepās pirmā amēba? "Ei, kas tā par sajūtu? Kaut kā nelāgi ap dūšu. Kas ar mani notiek?! Ā!!" Un tad, pēc īsas agonijas, amēba bija pagalam. Pļukc un gatavs.

Iespējams, ka amēbas čomi viņu pienācīgi apbedīja - ietērpa mazā melnā uzvalciņā un guldīja mazā zārciņā. Vai drīzāk ne. Droši vien viņi bija šokā. "Kas Ivaram lēcies?" viņi prašņāja, vērodami viņa nedzīvo vienšūnas ķermenīti peldam pirmatnējā okeānā. Pirms brīža pats dzīvesprieka iemiesojums, tagad stīvs un bāls. Tā bija pirmā nāve, kas Jebkad Bija Atgadījusies.

Dažiem tas likās varen stilīgi:"Iečekojiet Ivaru! Galīgi atdzisis! Ellīgi! Es arī gribu tā! Gribu būt miris kā Ivars!"

Tā sākās visa tā gotu padarīšana. Ivara nāve iedvesmoju neskaitāmus vienšūņus samesties skābi depresīviem, vazāties apkārt melnos amēbu kankariņos un lietot pārāk daudz skropstu tušas. Tā visa ir amēbas Ivara vaina.