Paēdu puzdienu.

OK, atzīstos, esmu antisabiedrisks un mucā audzis subjekts - pusdienas ēdu viens. Zinu, ka pastāv cilvēki, kuri Ēd Pusdienas Kopā. Kontaktējas. Es tā nemāku. Ja ēst, tad ēst. Acis jogurta bondzelē, karote darbojas ritmā - šļop, šļurpt, šļop, šļurpt, gatavs. Nepatīkami pārsteigtais kuņģis - ko, atkal jāgremo!? - pāris reizes nožagojas, samierinās ar likteni un lietišķi iekurkstas. Asinis no domāšanas orgāniem saplūst vēderā un dibens sāk tirpt. Viss, fiņita ļa banket.

Bet tā - apsēdēties pie galda, pasūtināt aperitīvu, kafeju ar teļa krūšu krēmzupu, angostura un baklažānu salātiem un laša steiku šampinjonu mērcē ar pastinakiem un topinambūriem, pārrunāt lietas, vietas un cilvēkus...es tā nemāku. Pļāpāt māku, ja ir iedvesma. Pļāpāt pie šķīvja nemāku. Tad ir jāēd. Ātri.

Moš ņemt un garīgi attīstīties? Tad varēšu, krustus mezdams un Om-ma-ni-pad-me-hum dungodams, lotosa pozā sēdēt Višnu templī uz auseklīšiem izrakstīta lūgšanu paklājiņa un, Allāhu slavinot, studēt Krayon jaunākos vēstījumus indigo bērniem...