Ze vinter iz hier.

To man saka sniega kupenas un netīrā ūdens masa, kas vakaros jautri vizinās pa tramvaja grīdu no viena gala līdz otram. Māku novērot dabas zīmes.

Sapņi paliek tik reāli, ka tā galu var dabūt. Šonakt vizinājos ātrgaitas liftā. Iegājām tādā kabīnē, tur vajag braukt guļus, jo nostāvēt no pārslodzēm nevarot. Apguļamies. Vispirms lifts nesas uz augšu. Nezkāpēc arī mani met uz augšu un jāturas pie balstiem, lai neuznes mani līdz griestiem. Tad braucam lejā, un nu ir milzīgs smagums, kas spiež nost, spiež un spiež. Es zinu, ka lifts brauc 20 sekundes un pie sevis tās skaitu, nevaru ne atvērt acis, ne pakustēties un pamazām zaudēju samaņu, sirds knapi pukst. Vehh.

Toties interesanti, gadus desmit atcerēšos.