Pilnmēness vēl ir? Vai arī pa dienu neskaitās?
Kamēr gaidu, vai serveris tiks galā ar manis mestajiem uzdevumiem, vai arī, kā parasti, nosprāgs baisā nāvē, ir laiks paprātot par dzīvi kā šitādu, jo sevišķi tāpēc, ka kakls ir fundamentāli aizkaltis un ar savu daiļo valodu nevienu nevaru priecināt. Vispār, nespēja kontaktēties ar ārpasauli kaut kā noskaņo uz gremdēšanos sevī.
Par pārmaiņām. Zinātnieki apgalvo, ka ne jau kritiens nogalina cilvēkus, bet apstāšanās. Ātruma izmaiņas. Man ir drusku par daudz asinsspiediena, un esmu dzirdējis, ka vissliktāk esot nevis tad, kad tas ir par augstu vai zemu, bet, kad tas bieži un strauji mainās. Spiediena pārmaiņas plēšot asinsvadus galvā, kas noved pie visādiem intersantiem efektiem, piemēram, gadiem gulēt uz gultas, siekaloties un dzīvam sapūt.
Vispār, pārmaiņas nes postu. Lielāku vai mazāku, bet tomēr nelaimi. Esot pat tāds lāsts - kaut tu dzīvotu interesantā laikā! Nu, kad ir daudz pārmaiņu.
No otras puses, dzīvo tas, kas mainās, un pārmaiņas ir ciešanas, un dzīve ir ciešanas, tā ka no loģikas viedokļa viss ir pareizi. Iz kibernētikas izriet, ka pašorganizējošās sistēmas attīstās tikai tad, kad to eksistence ir apdraudēta. Arī pareizi.
Tātad, atliek tikai noskaidrot, vai izjūtam pārmaiņu radītas ciešanas, vai stagnācijas radītas ciešanas...hem.
Tas sūda serveris arvien izliekas par beigtu.