Galvā paliek tāda dīvaina sajūta, kad cilvēki mēģina pierādīt lietas, kuru nav, bet it kā pieklātos, ka būtu gan.

Tās man laikam bērnības traumas sekas. Kad stājos oktobrēnos, tajos noteikumos bija rakstīts, ka šie esot priecīgi bērni, spēlējas un dzied. Un nekaujas.
Bļins, jau nākamajā dienā pēc iestāšanās oktobrēnos šie sakāvās. Idiotisms kaut kāds.

Tādas sajūtas ik pa brīdim uznāk atkal. Nu, kad stāsta, ka firmas mērķis ir rūpēties par manu labsajūtu. Vai kad Statoils uzkritis ar krūti virsū ekonomiskajai eksplozijai. Vai kad meitene lielveikalā man metas klāt un saka - še, jums dāvana! Kad es mēģinu ar to dāvanu aiziet prom, viņa man to atņem, jo esot tomēr jānopērk.

Vai kad blakus stāv apmēram šādas frāzes: "Amerikā cilvēkus nešķiro pēc nodarbošanās, rases vai reliģiskās pārliecības. Tāpēc studentiem(jauniešiem, kas studē ASV un dzīvo kādā ģimenē) ir obligāti jāiet uz baznīcu, vai viņi to grib, vai ne".