Pazīstu dažus cilvēkus, kuri mēdz apspiest šķavas. Viņi iztaisa tādu "mmmmP!" skaņu, šķavas paliek kaut kur kaklā.

Nesaprotu viņus. Nemaz nerunājot par to, ka tā var palikt bez bungādiņām.

Šķavas ir patīkams notikums dzīvē, ne gluži orgasms, bet tomēr jauki relaksē. Atceros jaunību, tas bija tik sirsnīgi un mīļi, kad māmuļa ieturēja pauzi savā kārtējā histērijā, lai nošķaudītos. Uz brīdi likās, ka viņa izbeigs rēkt. Tas gan nekad nenotika, bet mirklis miera ir platīna vērtē.

Tādēļ labprāt šķaudu, no visa spēka un sirds.