Vairāk nekā mēnesis pagājis. Mūsu aizrobežas "māte" palaida beidzamo kviecienu tai radošā kretīnisma virknē, ko paši delikāti nodēvēja par "management mistakes". Aizklapēja mūsu kantori ciet, paldies un sveiki. Karsta piedāvājuma man kabatā nebija, tā ka izsūtu savu cēvē visiem, kas nāk par tuvu un reizēm piestaigāju pa intervijām.
Interesantas lietas, tās intervijas. Personāla atlasītāji neparko, nekad un nemūžam neatzvanīs un nepateiks, ka nē, mēs jūs tomēr darbā nepieņemsim. Viņi, sirdscilvēki, apsolās sakontaktēties X.dienā, un ir tik laipni,ka X+10.dienā beidzot atbild.
Un pavisam fantastiska iedoma ir saņemt paskaidrojumu, kas tad bija par iemeslu atšuvumam. Vienīgais mans panākums šai jomā bija viens angļu kantoris, kas pēc gada beidzot pavēstīja, kādi bija apsvērumi, pasūtot mani tālāk. Pati pasūtīšana gan noritēja pēc klasiskās shēmas - mēs jums atzvanīsim, tad es zvanu un sūtu mailus nedēļu no vietas, tad beidzot man atbild, ka vai, viss jau garām un beidzies.
Iestāšanos bezdarbnieku rindās atzīmējām, pabraukājoties pa Lietuvu. Kaukad uzkribelēšu sīkāk, kā gāja.
Uzbrieda remonts. Ar cēlākajiem nodomiem uzsāku kašņāt nost veco grīdas krāsu. Biezajā grāmatā bija rakstīts, ka tas esot darbietilpīgs process, svēti vārdi. Vēl dienas trīs vajadzēs to grīdu skrubināt, reāli apdomājot. Tad griesti...tapetes...grīda...vadi...nedēļa