Es uzvarēju.

Cīņa bija saspringta un pretinieks prasmīgi izmantoja pārsteiguma momentu - kaut ko tādu es nebiju gaidījis. No viņa jau vismazāk. Sākās kā nevainīga spēkošanās, sak, nu, kā tad šoreiz būs, vecais draugs...bet šoreiz viņš parādīja man savu tumšāko pusi. Es to nekad vairs negribu redzēt. Nekad.

Vairākas reizes es GRIBĒJU padoties. Bet šī iespēja man netika dota. Es nezinu, kādi bija viņa plāni, un negribu to zināt, skaidrs bija tas, ka žēlastības man nebūs. Es nopietni baidījos, ka palikšu par invalīdu. Galvā dunēja, rokas un kājas man trīcēja un gar acīm peldēja tumši apļi.

Bet pēc minūtēm piecpadsmit ar to bija cauri, un pēc pāris stundām es gandrīz pārstāju just viņa nodarītās sāpes. Uzvara man nesagādāja prieku - pārāk daudz spēku tā bija izsmēlusi.

Vēdera aizcietējumi var būt baisi.