Sākums vispār ir viena delikāta padarīšana.

Aiz logiem tipisks rudens. Lai arī slapji pelēkais novembris mani pašu sajūsmā neiedzen, tomēr aizstāvu Latvijas klimatu mūsu dārgā slovēņu kolēģa priekšā - ne mums vulkānu, ne zemestrīču, ne skorpionu visos kaktos. Vasariņa ir panesami karsta. Patīkami, patiesībā.

Vakar bijām skatīties Lielo Būkšķi. Smuks Būkšķis bija. Būkš, būkš.

Jancīgi, kā skan valoda, kad to lieto kāds, kam tā nav dzimtā. Saruna svešvalodā ir pavisam savādāka, nekā saruna dzimtajā. Ar tiem pašiem krieviem labāk runāties krieviski. Kad viņi runā latviski, es to cilvēku pārstāju saprast. Vārdi ir, jēgas nav. To biš, viss jau ir pareizi pēc gramatikas, bet kaut kā nedzīvi skan.

Nujā, par ko es te iesāku...braucu, tātad, vilcienā. Pretī sēd kundze tā ap 60, man blakus kāds padsmitgadīgs (vairāk uz 18 nekā uz 11 pusi) jaunēklis. Jaunēklis krieviski sarunājas ar kundzi, un dzirdams, ka krievu valoda šim nav dzimtā. Kaut kāds gorjāčijs estōņecs, vai viņam tamlīdzīgs skandināvijas ģermāņu skots.

Saruna risinās dzīvi. Jaunēklis gari un plaši stāsta par to, ko apēdis pusdienās un kāda kļūda tā bijusi, visās anatomiskajās detaļās. Savādi, viņa monologs no "oriģināla" krieva mutes skanētu vemjampļūtampretīgi, bet viņa izklāstījumā tas bija sauss un bezkaislīgs zinātnieka referāts.

Kundze arī turējās līmenī. Viņa atkārtoja teikumus - un cik jāmaksā par pusdienām? un jūs tik slikti ēdina? Tā kā viņa runāja savā dzimtajā krievu valodā, tad pēc kādas desmitās iterācijas man sāka likties, ka tas jau paliek pārāk muļķīgi. Lai nesaindētos, izmuku tamburā.

Vispār, vilcienos interesanti subjekti vizinās. Es, piemēram.