Manas darbavietas griesti savā būtībā ir skārda jumts. Nupat gāž lietus un pat tas te ir industrializējies - maigas, nomierinošas plakstēšanas vietā skan riktīga dārdoņa. Pat nedzirdu priekšnieka pārdomas par dzīvi un biznesu. Nedomāju, ka esmu daudz zaudējis. Mazliet uzjautrina, kad viņš runā, es atbildu un neviens neko nedzird.

Rudenis atnācis. Ar kartupeļu talkām, sāpošu organismu un neizpratni, kāpēc tā jāmocās, ja par daždesmit latiem tirgū var to pašu kartupeļu kvantumu nopirkt, kura dēļ man bija jasabeidz sava jaunība...8)