Atcerējos, ka kādreiz rakstīju dienasgrāmatu. Uz papīra. Gadi pieci pagāja, kamēr pierakstīju to biezo kladi. Nebiju jau nekāds cītīgais katras dienas aprakstītājs, reizēm starp ierakstiem bija pagājuši vairāki mēneši.
Ar laiku ievēroju, ka vairāk ierakstu ir bijis tad, kad gāja, teiksim tā - sūdīgi. Tad nāca pār mani filozofiskas (aļi filosofiskas - neesmu iedziļinājies, ar ko šie vārdi atšķiras) pārdomas. Par dzīves jēgu un personīgo maznozīmību, par to, cik šī pasaule riebīga un tā tālāk.
Ar laiku es pierakstīju pilnu to biezo kladi un noliku plauktā. Jaunu rakstīt neiesāku, tomēr reiz pa reizei paņēmu palasīties, kā tad man ir gājis senās dienās. Arī lasīšana vairāk notika tad, kad sirdī nebija pavasars, bet apmēram tāds desmitais februāris.
Un sajutu, ka nav veselīgi lasīt tik melnus tekstus tik melnā noskaņojumā.
Tad nu nosēdos pie krāsns un ar pūcīgu sejas izteiksmi plēsu kopā kladi un pa lapai vien izbaroju ugunij.

Labi, ka ir krāsns!