sirdnA

Senos laikos vīri...nu, tas varbūt par stipru teikts, sacīsim, ļaudis. Tātad, ļaudis no nepanesamām kungu klaušām brīvajā laikā mēdza pulcēties tuvējā krogā un bišķi padzert. Bišķi padzertā stāvoklī parasti vajadzēja noskaidrot reizi par visām reizēm, kurš ir dižākais un varenākais no cienījamiem klātesošajiem.

Ne ar prātu, ne mantu, ne dvēseles skaistumu, ne jūtu dziļumu publika lielīties nevarēja attiecīgo vērtību pilnīga iztrūkuma dēļ. Kā vērtību mērs uz sola tika izlikts katra klātesošā prieks un acuraugs, un objektīvi tiesneši ar naža galu solā atzīmēja vietu, līdz kurai stiepās sacensību dalībnieka prieks un acuraugs.

Mūsu pusē šī jaukā tradīcija palika nenosaukta, kamēr Eņglenderu zemē to nodēvēja par benchmarking no vārdiem sols (bench) uz kura tika mērīti prieki un acuraugi, un atzīme (mark) ar kurām tika piefiksēts garums.

Laiki pagāja, ļaudis nometa kaklakungus, kaklakungi atsitās pret zemi, uzlēca atpakaļ un nosaucās par ģenerāldirektoriem, bet benchmarkings aizvien ir dzīvs. Katra solīda kompānija labprāt publicē benchmarkinga rezultātus, kur ir smalki redzams, ka viņu prieki un acuraugi ir daudz garāki nekā nožēlojamiem konkurentiem.