sirdnA

Vecums nāk, sāk iegaršoties kumelīšu tēja. Ja vēl kantoris uzsauc, tad pavisam garda.

Līdz šim man zāļu tējas tā ne visai gāja pie sirds. Pasaules pretīgākā bija pelašķu, tad kumelīšu, tad visi citi gaiļbikši. Tikai liepziedu un piparmētru vēl varēja dzert. Un arī tikai tās piparmētras, kas mums dārzā auga, citur nebija pareizās zortes.

Jā, par to tēju. Bijām bāreņu aprūpes centrā, tur tā jauki pēc kumelītēm smaržoja, tāpēc arī iedomājos.