sirdnA

Pārdomas radās tad, kad es sievai pajautāju, vai viņa todien brauks uz darbu, domājot uzņēmumu, ar kuru viņai ir darba līgums. Viņa paskaidroja, ka todien brauks sniegt konsultācijas, par kurām viņai maksā klienti - arī tas ir darbs, apmaksāts. Tā nu aizdomājos par to, ko es pie sevis saucu par darbu, ko ne.

Man sanāca, ka "darbs" ir pārsvarā ārēju apstākļu kontrolēta un iniciēta darbība. Man ir līgums ar darba devēju, ka es apņemos viņam sniegt savus pakalpojumus noteiktā laikā, un tā nu darba devējs man uzdod šo un to, pretī apņemoties šo to samaksāt. Darba devēja dotie uzdevumi ir ārēji, no manis neatkarīgi. Man personīgi tie ir vienaldzīgi.

Savukārt "ne-darbs" ir pārsvarā manis kontrolēts un iniciēts. Ja es daru to, ko uzskatu par vajadzīgu un jūtu, ka kontrolēju esošo situāciju, un pārzinu nākotnes mērķus, tad tas, imho, nav darbs (vispārējs, bezpersonisks jēdziens) bet jau konkrētāka nodarbošanās (vadāju cilvēkus uz Mazpisāniem vai būvēju katedrāli).

Tas viss ir subjektīvi, un robežas starp jēdzieniem nav strikti nosakāmas.

Ražīgāks un patīkamāks parasti ir "ne-darbs", tāpēc arī tiek bīdītas idejas par "mēs visi esam liela ģimene", lai vienaldzīgu un bezpersonisku "darbu" padarītu par kaut ko personiskāku, tuvāku.