sirdnA

Bijām Oslo.

Agrs piektdienas rīts Rīgas lidostā. Gandrīz pilna lidmašīna, liekas, ka daudzi brauc strādāt uz Oslo. Mani lidošana dara maķenīt nervozu, sevišķi, kad tie motori uzņem riktīgo rēcienu, kaut kā neomulīgi jūtos tādas jaudas ķetnās. Bet lidmašīna uzvedas labi, lido gludi un nosēstas bez sevišķa trobeļa.

Oslo sagaidām savu somu ar rūpīgi iesaiņotām kontrabandas alus pudelēm un dodamies uz vilcienu. Te jābūt apdomīgam - viltīgs norvēģis vispirms piedāvā braukt ar Flytoget - vilcienu, kas 19 minūtēs aizvizina tieši no lidostas uz Oslo centrālo dzelzceļa staciju. Bet ir arī normāli vilcieni, kas to pašu izdara apmēram pusstundā un maksā divreiz mazāk, 82 kronas. Vilciens ir pirmais, kas liek manīt, ka atrodamies stipri citā valstī - nesas uz kādu simtu vismaz, pie tam klusi.

Oslo stacijā mūs savā gādībā ņem naktsvijole, aizvizina pie sevis uz mājām, kur maķenīt nosnaužamies. Tad aizripināmies pastaigāt pa pilsētas centru. Centrā, kā jau piedienas, ir karaļa pils ar kārtējo karali (šiem tur ir karalis), dzīvība, mašīnas, tramvaji, veikali, burgernīcas, kebabērijas, tūristi, imigranti un, es ceru, arī pa kādam norvēģim. Cenšos pamanīt to smalko atšķirību starp mūsu ļaudīm un vietējiem. Uzreiz to nemanu, bet ar laiku sāk likties, ka Oslo cilvēki ir kaut kādi...laipnāki, mierīgāki?

Nākamajā dienā apciemojam IKEA veikalu, no turienes man tagad ir aplam mīksts un simpātisks žurķis ar garu rozā asti. Vēlāk gūstam mācību, ka vajadzēja paprasīt noformēt pirkumus kā tax-free, nu, ar domu, lai lidostā mums atdotu daļu naudiņas. Nekas, citreiz zināsim labāk.

Diena bija nomākusies, bet pa druskai sāk spīdēt saulīte un mēs dodamies uz Vīgelanda skulptūru parku. Nja. Te nav nekāda pasaku zeme. Šīs statujas stāsta par dzīvi kā šitādu.
Liekas, ka attēlotā dzīve nav sevišķi cukursalda, lai arī kā to negribētos - vismaz tā liek domāt viena no ievērojamākām statujām - mazs, pārskaities un brēcošs puišelis.

Lai arī silts, tomēr decembris. Vispirms apciemojam visnotaļ apburošu pērlīšu veikalu, kurā ir lērums trauciņu ar visādiem košiem un krāsainiem smukumiem, tad iedzeram karstu šokolādi un dodamies atpūsties.

Nākamajā dienā apkārtnē ir migla un nav īsti vērts braukt augšā uz Holmenkollen un skatīt pilsētu no augšas. Lai gan es kā plakanās Latvijas iedzīvotājs jau tā jūtos daudz redzējis, atliek pabraukt nedaudz uz pilsētas nomali un var redzēt pāri vai visai Oslo. Kalni visās malās. Kalnu panorāmas vietā aizstaigājam uz Oslo fortu, papriecājamies par bargo nocietinājumu un attapīgajiem norvēģiem, kuri pie stāvajām un augstajām sienām nav pielikuši nekādas margas, lai lieki neizaicinātu cilvēkus tajās karāties un lēkāt. Tagad katram jāuzmanās, jo no kādu padsmit metru augsta kritiena uz klintīm sargā tikai paša apdomība.

Norvēģi liekas iecienījuši brūni sarkanus ķieģeļus vai vismaz to krāsu savās celtnēs. Turpat blakus pie Oslo līča slejas pilsētas domes ēka - absolūta ļaunuma citadele, vismaz man tāds iespaids radās no šīs milzu ēkas četrstūrainajiem torņiem, kuri piestāvētu krematorijai, nevis sabiedriskai celtnei. Rīga ir apmēram tikpat liela, kā Oslo, bet mūsu Domes ēka izskatās kā bezrūpīgs rūķu namiņš pret to drūmo gigantisko kluci. Norvēģu arhitektūra nav nekāda vieglprātīgā, tā ir funkcionāla un nekādas koķetēšanas te nebūs.


Tuvojas prombraukšanas laiks. Ar pārdabiski kluso un ātro vilcienu aizlīgojam uz lidostu, kur seko atrakcija ar drošības kontroli. Vecas stīvas kundzes cešas novilkt savas Aizdomīgās Kurpes, arī mēs dabūjam tipināt uz debesīm vienās zeķēs. Vēl iesmaržojamies duty-free veikalā un rūcoša lidmašīna nakts tumsā mūs vizina mājās.