|
July 8th, 2008
03:01 am - Heatwaves #1
Svelme turpinājās jau vairākas nedēļas, sniedzot vien ne vairāk kā diennakti ilgstošus atelpas brīžus. Brīžiem šķita, ka tikai to dēļ mēs vēl nebijām novītuši kā saulē atstātas rozes. Personīgā elle Zemes virsū, kas mūs kausēja ik mirkli, nebija žēlīga, izsūca visus spēkus, visu enerģiju. Jebkuras dienas patīkamākie mirkļi bija ledusvannas - dzīves pēdējā, tik ļoti nepieciešamos patiesas baudas mirkļus sniedzošā paradīze -, ko varēja izbaudīt novakarēs, kad gaisa temperatūra mazliet piekāpās par pāris grādiem. Svelme laupīja miegu. Dienas laikā bija gandrīz smieklīgi redzēt dzīvu būtņu pieblīvētās ēnas, kuras patiesi bija vienīgais patvērums, līdz pats sāki izjust savu ādu kā saldējumu lēnām kūstam pār sakarsētajiem kauliem un pievienojies nožēlojamo kvantumiem.
Daudzi sprieda, ka šie laika apstākļi ir pārdabiski. Tāda mēroga svelme nebija raksturīga šim reģionam. Gaisa temperatūra šajās zemēs reti kad pacēlās virs 15 grādiem, pat vasarā. Un šī vasara bija mūs apdāvinājusi ar visiem 45. Mana ķermeņa temperatūra neatgriezeniski tuvojās šim pašam skaitlim. Man dzīvē allaž bija tā veicies. Arī šoreiz, lūk, drudzis mani piemeklēja visnepiemērotākajā mirklī. Es degu no iekšpuses un tiku dedzināta no ārpuses. Vairākas dienas pavadīju vietējā hospitālī, aplikta ar mitrām lupatām, ledus maisiņiem un citiem pilnīgi bezjēdzīgiem atribūtiem. Es jutos tik sasodīti draņķīgi, ka man likās, ka miršu. Un vienu reizi mūžā man tiešām izrādījās taisnība.
Divas ļoti smagas un mokošas nedēļas es pavadīju hospitālī, degot kā elles liesmās, līdz beidzot mans ķermenis neizturēja un padevās svelmei un drudzim. Vecāki un draugi, kas pavadīja pie manas gultas krietni daudz laika, bija tik nomocīti, ka vēl ilgi nespēja aptvert ziņu par manu aiziešanu. Mans līgavainis jau pirms nedēļas bija pametis pilsētu, it kā zinādams, kas notiks. Visi bija pārāk bezspēcīgi, lai pat raudātu. Dienā, kad notika manas bēres karstuma vilnis atkāpās, svelme laida brīvē savus vergus, atgrieza tiem to ierastās dzīves. Tas bija patiess atvieglojuma mirklis, kuru nespēja aptumšot pat mana nāve.
Arī es turpināju savu dzīvi tik ļoti dīvainā kārtā. Es stāvēju blakus raudošajai mātei bērēs. Savādi - viņas organisms tik ekstrēmi dehidrēts vēl spēja ražot asaras. Es uzliku roku viņai uz pleca un pasmīnēju par to, cik jocīgi izskatījās mans brālis melnā uzvalkā - nekad nebiju domājusi, ka viņš manis dēļ būtu gatavs to uzvilkt. Es apgāju pilnu apli un ielūkojos zārkā. Pirmo reizi mūžā es redzēju sevi no malas un mierīgu sirdi secināju, ka esmu izskatīga. Nopietni, iepriekš to nebija iespējams noteikt; to var redzēt, tikai skatoties no malas. Nedaudz bāla, nedaudz mirusi, bet visai simpātiska. Tiesa, neviens netika papūlējies uzmest man kādas pieklājīgākas drānas, bet gana jau, ka mani neapglabāja slimnīcas halātā. Zinot manus vecākus, arī tas bija iespējams. Es noskatījos, kā mans ķermenis tiek ierakts zemē uz mūžību tārpiem cilvēkēdājiem pusdienās, lai arī es allaž biju viņiem likusi mani kremēt. Vismaz mana nāve lika man visupirms uzliesmot.
|
July 6th, 2008
05:21 pm - Should sleep more often.
I just love my dreams. I'm such a lucky person.
|
July 1st, 2008
01:00 am
eastwood[i]: get wasted ..come back and get some
Booger: mmm, some
|
June 29th, 2008
08:22 pm - ***
It was just the borders at the city that were dirty and completely unbearable. It got cleaner and more civilized to the middle. Also there was this evil aura that kept getting stronger as I moved to the center of their city. Soon the crashed buildings disappeared and I saw the real land of Monsters. Still dark and gloomy, rather untidy, unclean and frightening, but not the ruins anymore. And the thing I hated about them the most at that moment - they already knew I was coming. I was grateful to the Sight for giving me the chance to hide before the warriors showed up. Suddenly I got the point of it - those were their slaves further from the centre of the land, those were people of the woods that were not killed as most, those were people from different villages and towns, also Thunder, that were taken by the Monsters, those were the beautiful women that got old and were not necessary anymore, those were all the people thrown away after using them. Just like a huge garbage container, for people. Still they could not leave, they could not spend even the rest of their days happily. I so wanted to help them, but I was as good as disabled without my army. I felt a hot arm landing on my shoulder. I suppressed my reflex.
-You are not allowed in here, bitch.
-Oh, sir, I got lost, I wouldn't have come to this sacred territory on purpose, no never. I'm just an old lady, I just wanted to ask for some supplies arround here,-I was acting my best just hoping they couldn't tell my age behind the dirt and numerous layers of cloth on me.
-Are you new or something? How could you get lost?
-And how did you know I'm here?
-All the questions belong to us,-he hit me hard enough to knock me off my feet, but I didn't even move. And that was the bad thing, though I tried to cover up by falling to the ground on my own, hoping he didn't manage to notice,-A thunderian, huh?
-Nno, I come from annother ttown, sir,-I could barely speak, being afraid and curious at the time. It's a completely different thing when you're facing them as a warrior with an army standing behind you, and it's completely different when you're alone in their territory.
-Which one?
-Please, let me go, I will never bother you again.
-Which town?!-He grabed me by the hair and pulled me up from the ground so that part of the clothes that were covering my face fell off,-So...A prostitute? Or trying to run away?
-A prostitute, yes, sir,-I've rarely been so scared in my life.
-Get her to the station. She definitely looks like one of 'them'.
And so I was taken away to the main building complex. By the time I got there, I thought I'd have burn marks left on my skin from the hot paws of the Monsters that were carrying me. Nothing unexepected had happened yet.
|
04:07 pm
Something just feels incredibly wrong.
|
June 24th, 2008
01:47 am
Pieskāriens tai mēbelei neko nemainīs.
Elīra tai piekļaujas, cik cieši dzīvam cilvēkam neuzdrīkstētos piekļauties nekad. Viņas ķermenis un chella ķermenis cieši blakus, tie tajā vienīgajā mirklī rada perfekto kompozīciju, ko gadiem meklēja Štradas mākslinieki. Gari, lokani pirksti maigi glāsta gludo koka virsmu - tā elpo kā dzīva caur Elīras ādu. Pametusi pēdējo apsēstības pilno skatu atpakaļ uz Mariju Elīra pazuda dušā, ļaudama sīkām ūdens straumēm glāstīt savu ādu kā viņa pati tikko tika glāstījusi savas mīļotās lakoto virsmu.
Chells vārdā Marija pazīst vairak mīlestības nekā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju.
Ūdens nomazgā sāpes no cigarešu apdegumiem uz rokām un pleciem, pie kakla. Dažas rētas sāk asiņot, bet ūdens aizskalo sāpes. Tachu nekad mūžā viņa neradīs mieru ūdenī, to var tikai ugunīs. Neko viņa nemīl vairāk kā Mariju, tachu pēdejā laikā arī instruments vņu dīvaini satrauc, nedod miera tās harmoniskais skanējums. Elīra izslēdz karsto ūdeni un ietinas zīda drānā, atraisa sprādzi, ļaudama matiem lipt klāt mitrajai ādai. Tam nebūs notikt, viņa domā, tas tā nedrīkst beigties. Lai ko viņa teiktu, viņa mīl dzīvot. Mūžīga dzīve ir viņas dāvana, nevis lāsts, kā tiem citiem. Tie citi nesaprot, cik tas ir brīnišķīgi - ne mirkli nedomāt par nāvi.
Kad Elīra bija pavisam maza, viņa ik nakti redzēja nāvi, viņas bālos vaibstus un dzirkstošās acis savos murgos. Viņa baidījās no nāves ik mirkli. Līdz beidzot, ap saviem 20 viņa satika personu, kas noliedza bailes. Šī persona dāvāja Elīrai to, ko viņa sargā, cik spēj - mūžīgās dzīvības dāvanu. To, kas ļāva ik nakti grimt liesmās, mirt, lai spētu atkal uzelpot. Štradas ļaudis tic, ka uguns pazudina. Bet tie arī tic, ka vienīgais veids, kā tīram no visa pasaulīgā tapt un ieraudzīt pasauli no jauna, - mirt un pārdzimt. Bet Elīra atrada savu dievišķo rituālu.
Mēness dieviete vēro, kā viņas āda sachokurojas un nodeg, kā liesma atkailina kaulu. Caur sāpēm - šķīstīties, to vajag pat dievietēm, tādām kā viņa. Caur sāpēm - atkal atrast savu pareizo ceļu, sevi. Jo ūdens nesāp.
Mēness dieviete dejo, kamēr viņas miesa atjaunojas tikpat mokošās sāpēs kā tikko tā dega un kūpēja. Viņa vēl jūt dūmos degušas ādas smaržu. Tā atgādina ceriņus benzīnā. Ik vakaru Mēness dieviete ir fēnikss, kura mokošo neglītumu nekad nevienam nebūs redzēt. Un ik nakti viņa dejo valsi ar to nāvi, kuras agrā bērnībā bijās visvairāk. Elīra tai tagad ir kā māsa, pašai nāvei.
Joprojām kaila, ar lēni dzīstošiem apdegumiem uz muguras viņa no jauna pieglaužas savam mīļotajam instrumentam un atkal nav nekā cita pasaulē, vienīgi Marija ar tās neatkārtojami elegantām aprisēm. Skaistule ieelpo nakti kopā ar mīļoto dievieti, kas vēlāk to aptvers ar kājām un sūtīs naktij visdaiļākās melodijas pa atvērto balkona logu. Un viņi visi kļūs mūzikas paverdzināti turpat, zem divu daiļavu logiem. Melodija turpina skanēt Elīras prātā, kad viņa neiespējami uzmanīgi atkal atbalsta Mariju pret marmora sienu un dejo nakts vējā, basajām pēdām knapi skarot parket grīdas. Bet viņas mākslas vergi dzird, ka viņa dejo valsi ar neredzamu virpuli, kuru savukārt sajust var iikatrs. Tajā ir viss, kas pieder Elīrai...tik sasodīti daudz. Viņas mūžība, sāpes, neizsīkstošais prieks un enerģija, viņas mīlestība pret Mariju, viņas uguns un viņas vējš, viņas nāve, katra viņas elpa, visas viņas asaras... Tieši tāpēc šim stāstam nekad nebūs beigu.
|
12:11 am - Quotes
[Error: Irreparable invalid markup ('<pizza|:>') in entry. Owner must fix manually. Raw contents below.]
<Pob> GUYS, EVERYWHERE! I just discovered the best chat up line EVER!: "Does this smell like chloroform to you?" <Crispy> I used to have black friends, but my dad sold them all. <Pizza|: anyone know of some good mp rpgs <kessel: RL is good <Pizza|: whats rl ? <kessel: Real Life <Pizza|: link ? <veryinky> Personally I'd rather be adopted. Since it would mean that I was picked instead of randomly produced. *** Now talking in #math <Jahidi> One time nnitro sent me a picture of himself wearing nothing but a calculator. TANK Ex Mortis: I HATE WINDOWS!!!11one AkiraBlast45387: ha AkiraBlast45387: y? TANK Ex Mortis: "Cannot delete file: It is being used by another person or program. Close any programs that might be using the file and try again." TANK Ex Mortis: WHAT FILE, YOU SHITHOLE OPERATING SYSTEM!? TANK Ex Mortis: If I was on Linux, it'd be like "There was an error, program X doesn't want you to delete that file. Here's a helpful link to teach you how to get around that. Would you like some tea?" TANK Ex Mortis: Of course, when I want to install something on Linux, it says "You can't install that until you install these 50 libraries, update these 3 drives, downgrade this 1 driver, and pick my mom up from the airport." TANK Ex Mortis: Whereas with Windows, it says "Click the next button over and over again until the program is installed. It will then work perfectly unless it doesn't." TANK Ex Mortis: Unless it's made by Valve, in which case it says "DIEDIEDIEDIEDIEDIEDIEDIE" and blows up your computer. ;_; <Maxim-> these fortune cookies are lame <Maxim-> mine says "You are going to have some new clothes." <Clitlover> I am not into that. <Clitlover> How about roleplay? <Nikki21[woaHOTTY]> ok <Nikki21[woaHOTTY]> i'll be the dungeon master <azrael69> <----retarded <madman`> true---^ <FlipMo> azrael69: pics plz Madman: У нас в универе есть нефтехимический факультет. А во дворе написана надпись: "Скоро кончиться нефть, вы всё ещё хотите здесь учиться?" Читал инструкцию по установке дров на видюху для ХР и Висты - у Висты на один пункт больше. П.4. Установка драйвера трудоемкий процесс и занимает определенное время, пожалуйста подождите. У ХР такого пункта нет.
|
June 20th, 2008
10:27 am - Quote of the Day
If you had everything, where would you keep it?
|
June 16th, 2008
08:58 am - Quote of the Day
Age is a question of mind over matter. If you don't mind, it doesn't matter.
|
|
|
|
