Mental Asphyxia - Post a comment

November 14th, 2008

09:43 pm
Na na na, pusnakts valsis basām kājām uz palodzes. Mēness stars dara acis spilgtāki zaļas un vējš plivina matus kā sarkanu palagu. Satinoties aizkaros kā siltos nakts apskāvienos, noķerot zvaigzni ar roku, smaidot pretī tiem tālumiem, kuru tur nav - atnāk tas mirklis, ko neaizmirst. Un tur augšā, es, protams, domāju jumtus, saņaudas kaķi. Joprojām nav skaidrs, kā viņu blēdīgās runas var nepatikt. Viņi zina un jūt krietni vairāk par vidējo. Viņi iemurrā nakts dzīves vienādojumu. Ir tādi, ar ko var, bet drīzāk gan ir ļoti nepieciešams, saņāudēties mūžīgi mūžos. Aizcirst logu un iemigt? Nekad nepārtraukt valsēt kā elpot un domāt kā pastāvēt. Ha ha, hi hi, krītoša zvaigzne iezīmē lejupejoša sīnusa (jā, Arcsin, viena no skaistākajām nefunkcijām) trajektoriju, var pieglausties tās aizejošajai gaismai. Tad viss ir tik īsts kā vēl nekad. Vasaras pusnakts elpa ir mana mūzika, dziesma ir mans valsis. La la la.

Reply