|
June 24th, 2008
01:47 am
Pieskāriens tai mēbelei neko nemainīs.
Elīra tai piekļaujas, cik cieši dzīvam cilvēkam neuzdrīkstētos piekļauties nekad. Viņas ķermenis un chella ķermenis cieši blakus, tie tajā vienīgajā mirklī rada perfekto kompozīciju, ko gadiem meklēja Štradas mākslinieki. Gari, lokani pirksti maigi glāsta gludo koka virsmu - tā elpo kā dzīva caur Elīras ādu. Pametusi pēdējo apsēstības pilno skatu atpakaļ uz Mariju Elīra pazuda dušā, ļaudama sīkām ūdens straumēm glāstīt savu ādu kā viņa pati tikko tika glāstījusi savas mīļotās lakoto virsmu.
Chells vārdā Marija pazīst vairak mīlestības nekā lielākā daļa pasaules iedzīvotāju.
Ūdens nomazgā sāpes no cigarešu apdegumiem uz rokām un pleciem, pie kakla. Dažas rētas sāk asiņot, bet ūdens aizskalo sāpes. Tachu nekad mūžā viņa neradīs mieru ūdenī, to var tikai ugunīs. Neko viņa nemīl vairāk kā Mariju, tachu pēdejā laikā arī instruments vņu dīvaini satrauc, nedod miera tās harmoniskais skanējums. Elīra izslēdz karsto ūdeni un ietinas zīda drānā, atraisa sprādzi, ļaudama matiem lipt klāt mitrajai ādai. Tam nebūs notikt, viņa domā, tas tā nedrīkst beigties. Lai ko viņa teiktu, viņa mīl dzīvot. Mūžīga dzīve ir viņas dāvana, nevis lāsts, kā tiem citiem. Tie citi nesaprot, cik tas ir brīnišķīgi - ne mirkli nedomāt par nāvi.
Kad Elīra bija pavisam maza, viņa ik nakti redzēja nāvi, viņas bālos vaibstus un dzirkstošās acis savos murgos. Viņa baidījās no nāves ik mirkli. Līdz beidzot, ap saviem 20 viņa satika personu, kas noliedza bailes. Šī persona dāvāja Elīrai to, ko viņa sargā, cik spēj - mūžīgās dzīvības dāvanu. To, kas ļāva ik nakti grimt liesmās, mirt, lai spētu atkal uzelpot. Štradas ļaudis tic, ka uguns pazudina. Bet tie arī tic, ka vienīgais veids, kā tīram no visa pasaulīgā tapt un ieraudzīt pasauli no jauna, - mirt un pārdzimt. Bet Elīra atrada savu dievišķo rituālu.
Mēness dieviete vēro, kā viņas āda sachokurojas un nodeg, kā liesma atkailina kaulu. Caur sāpēm - šķīstīties, to vajag pat dievietēm, tādām kā viņa. Caur sāpēm - atkal atrast savu pareizo ceļu, sevi. Jo ūdens nesāp.
Mēness dieviete dejo, kamēr viņas miesa atjaunojas tikpat mokošās sāpēs kā tikko tā dega un kūpēja. Viņa vēl jūt dūmos degušas ādas smaržu. Tā atgādina ceriņus benzīnā. Ik vakaru Mēness dieviete ir fēnikss, kura mokošo neglītumu nekad nevienam nebūs redzēt. Un ik nakti viņa dejo valsi ar to nāvi, kuras agrā bērnībā bijās visvairāk. Elīra tai tagad ir kā māsa, pašai nāvei.
Joprojām kaila, ar lēni dzīstošiem apdegumiem uz muguras viņa no jauna pieglaužas savam mīļotajam instrumentam un atkal nav nekā cita pasaulē, vienīgi Marija ar tās neatkārtojami elegantām aprisēm. Skaistule ieelpo nakti kopā ar mīļoto dievieti, kas vēlāk to aptvers ar kājām un sūtīs naktij visdaiļākās melodijas pa atvērto balkona logu. Un viņi visi kļūs mūzikas paverdzināti turpat, zem divu daiļavu logiem. Melodija turpina skanēt Elīras prātā, kad viņa neiespējami uzmanīgi atkal atbalsta Mariju pret marmora sienu un dejo nakts vējā, basajām pēdām knapi skarot parket grīdas. Bet viņas mākslas vergi dzird, ka viņa dejo valsi ar neredzamu virpuli, kuru savukārt sajust var iikatrs. Tajā ir viss, kas pieder Elīrai...tik sasodīti daudz. Viņas mūžība, sāpes, neizsīkstošais prieks un enerģija, viņas mīlestība pret Mariju, viņas uguns un viņas vējš, viņas nāve, katra viņas elpa, visas viņas asaras... Tieši tāpēc šim stāstam nekad nebūs beigu.
|
|
|
|
