Mental Asphyxia - Post a comment

May 4th, 2008

01:49 am
Jā, jā, lēnām elpoju, dzīvoju. Ieelpoju skaņas un mākslu. Tur, kur es biju, ir daudz. Tur, kur es biju, tas šeit izraisa atkarību, kuru es tik ļoti mīlu, ka bez tās nespētu dzīvot, ak jā. Ak jā, es aizmirsu minēt, ka apziņas plūsma nav lietojama kā izpratnes līdzeklis itin nemaz. Pārlieka domu lietošana izraisa neīstus secinājumus, pārsteidzīgus un muļķīgus. Es gribu vēlreiz ieelpot uguni un sadrupt putekļos, saplūst ar vēju tā, kā reiz saplūdu ar visu pasaulē esošo. Neviens nekad nebija redzējis to, ko redzu es savā beigtajā iztēlē - tā kropļo it visu. Ak, es gribu ieelpot uguni sevī, lai dzīvotu. Un dziedu es vējam, tikai Tev, lai tas nes prom un nekad vairs neatgriežas, jo nevienam nav jādzird tas, ko es tomēr kliedzu. Lai dzīvotu man jāklausās klusums. Tur vijoles stīgu vairs nav. Un mani murgi ir tik labi, tik labāki par šo. Dvēseļu sadiste zūd. Es smaidu. Un mans tēls Tavos sapņos kļūst kā ēna, kas atgādina...asins traipus. Un mans tēls Tavos sapņos pamazām izplūst.

Reply