|
April 2nd, 2008
10:06 pm - Lay off my cross.
Vijoles stīgas, klavieres, dvēseles balss, haha, banāli. Un viņa banāli uzkāpj uz galda un dejo. Apkārt jūsmo, jo viņa šķiet tik drosmīga un aktīva, īpaša. Bet patiesībā tā ir prasta, vulgāra mauka, kas tik pievilcīgi lokās mūzikas ritmā. Te ir īsts bordelis! Nuja, re kā tā meitene, es tā nekad nespētu, man tachu kauns! Bet viņa skatās uz masu tur lejā un neredz it neko - maukai vienalga, kāda ir publika, maukai vienalga, kur pārdot savu ķermeni. Un te viņa ir mazliet lēta. 0,00 lati stundā. Meitene, kas dejo uz galda, vienmēr ir uzskatījusi nulli par īstu skaitli, daudz īstāku kā tie pārējie - augstākā tehniskā izglītība, drīz būs.
Un katru mirkli šai lētai, vulgārai maukai ir bail. Viņa baidās no it visa, kas kustas un nekustas, ik mirkli tā trīc iekšēji. Ja kāds viņai pieskartos, sajustu trīsas, pavisam noteikti. Vienmēr daudz cilvēku, vienmēr viena. Šis nav skumjš stāsts. Šis vispār nav stāsts. Visiem tachu tur ir tik jautri. Arī viņa izjūt savādu nedaudz mazohistisku prieku no tā, ka atkal un atkal pārdod sevi - gan savu miesu, gan arī visu pārējo, kas veido vārdu "viņa". Īsta sadiste, bargā kundze, kura neredz savu kalpu, jo pārstāja redzēt pasauli un iegrima pilnīgā tumsībā jau pēc pirmā pātagas atsitiena.
Jā, jā, aizvediet kāds viņu mājās. Tik piedzērusies, ka nevar paiet. Nezinat, kur dzīvo? Kur ir viņas draugi? Kā, nepazīstat? Kam tad viņa pieder?
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
