Mental Asphyxia - Post a comment

October 15th, 2007

08:57 pm - My curse.
Rudens nujau ir kļūvis pārāk auksts, lai es tajā dzīotu. Tā nestie saulrieti – tos es jau esmu palaidusi garām. Nav vairs neviena, bet varbūt vēl būs tad, kad es iedomāšos gribēt tos. Šis rudens vairs nav rudens – šis rudens ir ziema, pavisam īsta ziema, jo es jau jūtu tās smaržu visapkārt, tās stindzinošo vēsumu, kas pārņem visu būtību un sasaldē līdz pat kauliem. Es drebu, es ļoti drebu. Brīžiem, kā puiši ballītēs it kā netīši pieglaužas meitenēm, uzmācas attālas aizdomas, ka aukstums nav vienīgais vaininieks. Saritinājusies segās uz palodzes ar karstu kafiju rokās, ar krūzi – šī ir jau septītā šodien – mans skatiens vērsts tajā tālumā, ko nevar redzēt. Vismaz to nevar redzēt neviens, kas nav es...vai varbūt viņa. Es nezinu, vai viņa to būtu varējusi redzēt, ja būtu šeit, man blakus. Atceroties neviļus atplaukst vārgs smaids, ko reizēm ir grūti kontrolēt, tachu ne šoreiz – tas vismaz nesasniedz acis. Tomēr manas domas jau ir novirzītas no neredzamā tāluma aiz mirušām koku lapām un sarkanās gaismas, kas pieder vienīgi man. Arī viņa pieder vienīgi man, lai ko nu tur teiktu, viņa ir mana daiļā mēnesgaisma, mans vējš, mans brīnums - mana viss. Dzejnieki raksta par mūžīgo un vissvarīgāko, visdaiļāko – par rītausmu, debesīm, mīlestību, saulrietu, nāvi, mēness daili un krāsainajiem gadalaikiem -, bet, ja es būtu dzejniece, es rakstītu par viņu, par manu pārpasaulīgo Elizabeti, kuru nekad neemu saukusi par Lizu vai Betiju, bet gan par Erzsebeti, viņas vārda senāko variāciju, kas nāk, šķiet, no Rumānijas – jokojoties gan biežāk par Elli to saucu, tas ir tā mīļāk vai. Un mana Elle tad allaž tā pasmējās. Man patīk viņu sasmīdināt, jo viņas smiekli ir dzidri kā nevieni citi – tā skan mazie zvaniņi tikai ziemā. Viņa nekad neatzīst to. Tas viņā ir savādi – viņa allaž parāda sevi izturīgu, stipru un patstāvīgu, tādu, kurai nevajag svešu palīdzību, kura lieliski iztiktu pilnīgi viena, bez visas pasaules; un tikai vēlos vakaros viņa kļūst trausla – man viņa gan vienmēr tāda ir bijusi – viņa tad pieglaužas cieši man klāt un raud, raud ne par ko un klusē; un tad reizēm viņa, jau nomierinājusies, pēkšņi iekliedzas, nobiedēdama mani – viņa kliedz skaļi un sāpīgi, tiešām tik sāpīgi, ka es izjūtu katru sāpju pilienu viņā, un tad raud, tad viņa atkal raud, turpinot kliegt aiz sāpēm un nespējas tās izturēt. Mana mazā, trauslā Elle, kas allaž izliekas tik stipra, kliedz un lokās sāpēs, asarām plūstot pa viņas baltajiem vaigiem, svechu gaismas tumsā, lūdz pēc maiguma, pēc manis. Es nekad, nekad to neaizmirsīšu. Un tad es raudāšu uz viņas maigā, ne mazāk trauslā pleca.

Reply