|
September 14th, 2009
08:47 pm
Mans velnišķīgais kārdinātāj, mans grēks, manas dvēseles nemiers. Es Tev pretojos ar katru stundu vairāk, bet Tu esi neatlaidīgs, pēc velna. Tu, viens no trijiem, esi atnācis, lai mūs visus pazudinātu, bet par manu iekāri vari nesapņot. Ak Dievs! Tu tachu nemaz nevari sapņot, jo cik gan Tevī ir no cilvēka...Un vienīgais, ar ko cilvēki var lepoties, vienīgais, kā citiem nav, ir cilvēku sapņi, jo to nevar sasniegt neviens cits. Dievi nesapņo, nesapņo arī dēmoni, jo jūs tachu it nemaz neguļat, velna mošķi.
Sātana kalps, Tu spēj pavest jebkuru sievieti, jebkuru meitene, es domāju, ka pat vīrieši neatteiktos. Un viņas visas ir gatavas Tevis dēļ mirt, kad ir baudījušas to, ko Tu spēj viņām sniegt. Viņas grib vēl un vēl, viņām nekad nepietiks ar to pašu vienu nakti, kurā Tu nolaupi to dvēseles uz mūžu mūžiem. Un tad viņas pazemojas un lūdz, bet Tu nekad vairs nevērs savu skatu uz tām, kuras esi jau ieguvis. Es viena vien pretojos, jo es nepazīstu iekāri, es neatceros sapņus - - un mani pārāk bieži moka bezmiegs. Te loģiski beigtos mūsu stāsts. Bet Tu tachu māki parādīt un iemācīt mums to, līdz kam vēl paši neesam nonākuši. Un Tavi brāļi ir vēl nešpetnāki par Tevi, manu mocītāj.
Es ieelpoju Tavas domas līdz ar saldo dūmaku ap pilsētas nakti. Pirmo reizi mūžā man ir bail, man ir bail pazaudēt to vienīgo, kas man ir, kā nav cilvēkiem, kā nav tik ļoti daudziem - es nekad nevēlos pazaudēt savu brīvību. Es nelūgšos un nezemošos, es vilkšu sarkanu krustu pār degošo iekāri, ko centies manī ieviest. Es skaitu senus druīdu pantus, kur sacīts - Tu mani gribi vien tādēļ, ka bēgu, tālāk un tālāk no Tevis prom, un no Taviem velna brāļiem. Vai jūs maz esat radniecīgi? Jūs allaž esat kopā un vienmēr pa vienam. Es neatceros redzējusi jūsu sejas, laikam es zinu, ka to jums nav.
Viegls pieskāriens pleciem, skatiens uz rokām, elpa, matos sapinusies. Ļauj man mieru, atraisies, nešķīstais spēks un sameklē citu upuri.
Tavs skatiens neļauj man kustēties, Tavi griezīgie chuksti ir liekulīgi un skaisti kā vējš lapās. Es reizē gribu izrauties un skriet, glābjot dzīvību, gan arī ciešāk piekļauties Tavam visu varenajam augumam, kas elles ugunīs kalts. Mūžība ir vārds, ko Tu pazīsti vislabāk. Mūžība ir mirklis Tavā varā. Tu esi mani noķēris, Tu esi apturējis manu domu ritējumu, Tu tagad vari padarīt mani par savu kārtējo vergu, bet Tu nevari, jo vārds "labprātīgi", lai arī maziņš, bet pagalam nozīmīgs. Līdz šim visas Tev atdevušās - - labprātīgi, bez tā dīvainā transa, kas mani saista jau, cik, mūžību?
Paies nenozīmīgais laiks, viens no mums uzvarēs. Vai nu Tu salauzīsi mani visu, iemācot man just to, kas nav mans. Vai arī Tu beidzot sapratīsi, ka ar šo visu, es jau esmu Tev pārāk īpaša, lai tas būtu kaut mazliet tik neinteresanti kā citu reizi. Bet vēl šobaltdien - es bēgu no Tevis, un Tu mani ķer, lai atkal palaistu vaļā, kad neesi panācis savu.
Daudz, daudz, ziņkārīgu, skaudīgu, man nāvi velošu sieviešu skropstaino acu noskatās līdzi elles uguņu starpā, jo peklē visām mums vietas nekad nepietiks.
|
|
|
|