February 20th, 2009


09:47 pm - Orhideja.


Viņa staroja un atstaroja saules staros, kas vairs nepieder tai. Tumsnīca ir viss, kas palicis no kādreizējā spožuma. Svešādas asaras, skaistas, atsitas pret akmens grīdu un sašķīst mazās asaru lauskās kā kristāla vāze. Pat domas vairs neizlaužas caur logu restēm un iestigst ieslodzījuma purvā kopā ar to īpašnieci. Kad nujau domas vairs nesaredz brīvību, cilvēks ir beigtāks par poēmu. Kad saulstari nesilda un it nemaz neaizsniedz, cilvēks ir aukstāks par to ķirzaku, kas ar varu padzīta no tās iemīļotā terārija. Auksta kā līķis, bāla kā debess ziemas rītā, pelēcīgi balta un vientuļa.

Irēnas saplosītā kleita un nobrāztā āda, izžuvuši tušas celiņi uz vaigiem un patiess, dzīvniecisks izmisums acīs neiedrošina garāmgājējus pietuvoties. Vieglāk visbiežāk ir dejot pa saplēstu stiklu, jūtot asmeņus duramies kājās aizvien dziļāk un dziļāk, nekā iemantot cilvēku uzticību, nekā izspiest vismaz līdz-jūtību, pat neminot palīdzību. Tas mazāk sāp un krietni mazāk kropļo. Un tā visu nakti tika aizmirsta izmisīga klauvēšana pie paša durvīm un kāda lūdzoša balss, kas chukstēja bezcerību. Nekas jau nav noticis, ja vien izliekas, ka tā patiešām ir. Un tā vēsa nakts sastapa miglā ietītu rītu. Acis vairs nemana ceļu, kājas vairs nejūt pamata un nežēlīgi reibst realitātes apziņa. Pārliekusies pār tilta margām, mazā Irēna vairs neprasa pajumti, neprasa pasargāt. Pilsētas siluets izplūst, neona gaismas izdziest bez skaņas, tikai policijas karietes gaismas vēl iztraucē absolūtu mieru tik ļoti pelēkā vietā.


Meitene, kas nomira, droši vien nepaguva atvadīties. Mīlestība palika neizteikta, un tas vienmēr terorizē pasaules kārtību, liek tai mazliet mainīties. Kā tas ir ar Zemes asi - pat niecīgas izmaiņas nozīmē pārlieku daudz. Bet viņu tik ļoti spīdzināja, ka mīlestības vietā atmosfērā ieplūda naids. Tā mirušās meitenes pēdējie vaidi atbalsosies mūžīgi mūžos.
Bet Irēna izdzīvoja - slīkusi, degusi, un kliegusi bezmērīgi -, lai padotos vājprātām un pilnīgai bezpalīdzībai. Atriebībai viņa ir pārāk jauna, un pārāk izmisusi, lai atrastu mājas tur, kur to nekad nav bijis. Tikai baltas skrandas vējā viegli skar kājas, atgādinot, ka pasaule ir īsta. Bez atgādinājuma ikkatrs pazaudētos tumšajā mežā, kur klīst prāts brīvajās stundās un taisnības meklējumos.

Skrien, skrien, līdz nav elpas, līdz neatceries pati savu vārdu. Skrien, apdzen vēju, apdzen sāpes un laiku, kas dziedē. Skrien un glābies no visaptverošām liesmām.


Tici, nevienam nerūp, kā Tu te nokļuvi. Tevi neviens nemeklē. Tev neviens nekad nepalīdzēs. Tavus vārgos, smieklīgos kliedzienus, kaiju klaigas, neviens nedzird un nedzirdēs. Mosties, un smaidi, Tev sāpēs. Tikai paliec, kur esi. Redzi vāzi, kurā mīt daiļākā no baltajām orhidejām? Tā ir mana dāvana Tev. Tas ir mans lāsts.


Tagad, kad viss ir tik skaidrs, es ļoti labi atminos kristāla vāzi, kas lauza gaismas starus pārdabiskā estētikā. Tā gan nemaz vairs neatgādināja dimantu, tā bija maznozīmīga kā garlaicīgs un lēts stikla gabals, kad acis ierauga Orhideju. It kā mans skaistums būtu ieplūdis viņā, kas tagad bija dzīva būtne. Viņā ieplūda arī mana dzīvība. Varbūt tāpēc es, mazā Irēna, esmu tik auksta un neiespējama. Naidīgas chūskas acis mani uzlūko no palodzes, bet es nespēju novērst skatu no visskaistākās būtnes izplatījumā. Un viņa nespēj uzlūkot tik nejēdzīgu priekšmetu, par kādu esmu pārvērtusies. Viņa runā un ļauni smejas; es tagad pazīstu Andersena Sniega Karalieni. Nekad neko citu es tik skaidri neatcerēšos kā šo eksistences rozi, kas izsūc dzīvību no mazām meitenēm. Pat sarkanās straumes man apkārt, kad raudādama mira otra meitene. Viņa, daiļākā no baltajām orhidejām un vienīgā, ir mana mīļotā mocītāja dāvana man, tā ir viņa lāsts man, jo es esmu nodevēja.
Nekad neko neesmu vēlējusies un nelietīgi iekārojusi vairāk kā šo vienu vienīgo mirkli. Tā nav pareizi, un tas uzvelk.


Orhidejām nav asuma, tām nav arī indes. Bet jebkas no tā ir jebkuram cilvēkam, ja vien tikai tas vēlas. Pasakas nemēdz beigties laimīgi, jo tās ir par cilvēkiem. Mēs esam pasakainas būtnes. Mēs spējam aizmirst jebko, bet mēs nekad nepiedodam.


Tumsnīca apskaidro prātu, lai Irēna beidzot atgūst svarīgās zināšanas. Ja esi nogalinājusi, tas ir svarīgi. Saskrāpēta, bāla roka steidzīgi raksta vēstuli sirdsapziņai zaļā tintē. "Es, es, es - atzīmējiet milzīgu EGO - es esmu viņš. Un viņš - es. Mēs esam viens un vainīgi. Atdodiet, es pazemīgi lūdzu - ja vien pazemība būtu manī iestrādāta. Tad, ja vēlaties, nogaliniet arī jūs; pielietojiet netīrāko no saviem sadistiskajiem sodiem. Paldies."
Lietus tik spēcīgi dauza skārda palodzi - Irēna paģībst. Orhideja iedur asmeņus sirdī, viņa saplosa katru sīkāko asinsvadu, lai tas vairs nekad nesadzīst. Pa asiņu straumēm plūst par gaismu baltāka inde, iznīcinot nervu šūnas un atstarpes. Tā aizpilda tukšumus. Un līdz ar sirdi nonāvē sirds-apziņu. Viens, divi, apstājas elpa, trīs.


Orhideja, katra slepkavas ierocis un mūžīgais mierinājums neesošai dvēselei. Attaisnojums visam. Attaisnojums nekam. Mazās Irēnas balss iesūcas sienās un pazūd. Viņai ir attaisnojums, viņai ir inde. "Meitene, kas nomira, nedrīkstēja pieskarties daiļākai no baltajām orhidejām, viņa dāvanai man." Un daudz kas, ko neviens nekad neuzzinās. Viegli un nemanāmi kā jauna rītausma izdziest dzīvība viņas aukstajā miesā, jo nekā cita jau nav, izņemot varbūt dievišķi apburošu orhideju saplīsušā vāzē uz grīdas.
Current Mood: [mood icon] cold
Current Music: Classical Piano Music

(komentēt)


Previous Day [Archive] Next Day
Mental Asphyxia - February 20th, 2009

> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info


> Go to Top
Sviesta Ciba