|
January 15th, 2009
09:48 pm - Vājprātīgi smiekli
Ēnas pusē viņa chukstēja pati sev šūpuļdziesmu, apķērusi ceļus ar rokām. Viņai nevajadzēja šūpoties, tāpat likās, ka zeme viļņojas kā nevaldāma jūra. Prāts un domas viļņojās kā nevaldāms okeāns. Balsis un vaidi - daudz, visi uzreiz. Viņa gribētu kliegt, bet zināja, ka nedzirdēs sevi, tāpēc turpināja chukstēt vieglu, neiespējami nožēlojamu mierinājumu. Nebija runas par aizmigšanu. Nē...ja viņa aizmigtu, zirnekļi pietuvotos un rāpotu pa viņas maigo ādu, līstu mutē, ausīs...tie būtu visur un to mazās kājas, kuru bija tik ļoti par daudz, tās apvītos ap viņu un nosmacētu. Uzbruka riebums, domājot par visām tām kājām, kas pieskartos viņas trauslajai miesai, zirneklis ar 22 kājām. Tīkli visapkārt. Grūti neiekrist lamatās. Vājprāts un balsis viņas galvā. Tās bija visur, tās bija neizturami sāpīgas. Viņa drebēja ne no aukstuma un ne no bailēm, bet no kāda iekšēja sabrukuma, kas signalizēja, ka viņa pavisam noteikti ir ēnas pusē un, iespējams, nekad vairs nespēs atgūt to, kas viņu pārceltu atpakaļ. Ārsti saka, ka viņa zaudējusi saprātu, bet mēs zinām, ka tā ir viņas dvēsele, kas aizbēga no mokām, ko tai ik dienu nodarīja viņas prāts. Maza un dreboša meitene uz aukstas akmens grīdas vairs nepretojās it nemaz, vairs nemēģināja sevi mierināt, viņa tikai apklusa uz mūžiem un salūza, viņa tagad redzēja pasauli skaitļos. Zirneklis ar 22 kājām pasmējās un deva rīkojumu tuvoties, pamanījis viņas padošanos. Cik tad ilgi viena maza dvēsele var izturēt? Pēdējais kliedziens izlauzās no viņas krūtīm, pēdējā saprāta zīme atstāja viņas tumšās acis un devās meklēt drošāku patvērumu. Restēm ar to nav nekāda sakara. Tas ir tik neizturami sāpīgi un 12 3 12 3 12 3...
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |