|
September 14th, 2008
03:29 pm
Londonas metro, 22.00, Ziema.
Man šķiet, ka esmu palikusi pēdējā uz lielā lejupejošā eskalatora. Kur lai citur es palieku? Es vairs neraudu naktīs, kad palieku viena, tachu man joprojām nav vietas, kurp iet. Es šeit jūtos kā svešiniece, bet, Dievs liecinieks, tā ir ellīgi patīkama sajūta. Cik daudz vēl ir cilvēku, kas tic Dievam? No palikušajiem, šķiet, ne vairāk kā daži desmiti, par spīti tam, ka teorētiski izdzīvošana tik grandiozā katastrofā piešķir vairāk ticības. Vajadzētu piešķirt. Bet viņiem vieglāk domāt, ka Dievs tam ļāvis notikt, nekā uzņemties vainu pašiem. Un paši mēs bijām pie vainas, tas skaidrs.
Brauciens lejup ir nebeidzams, gluži kā dzīvē. Es krītu un krītu, un šim kritienam nav noteikta beigu laika, un ar katru minūti manī rodas aizvien vairāk baiļu. Vilcieni nesas man garām viens aiz otra, neticami ātras gaismas virtenes, līdz vienā no tiem es tomēr iekāpju - man ļoti ļoti nāk miegs. Cauri vagoniem redzu - nav ne dvēseles, tikai viens tāds pats svešinieks kā es. Es saprotu, ka redzētu vienīgi viņu pat tad, ja vagoni līdz malām būtu pilni ar braucējiem, jo viņam ir unikāls skatiens. Es saprotu, ka svešinieks ir jauktenis, tieši pēc viņa skatiena. Bet es skatos uz viņu vienīgi paslepus. Vienā mirklī es saprotu, ka vairs nespēju atraut skatienu. Mani pārpilda bezdievīgi sāpīga sajūta, tāda kā smeldze - es vēlos lūkoties mūžīgi, tas ir kā skābeklis. Es novēršos mirkli, pirms viņš mana, ka skatos. Bet svešinieks to zina, jo pienāk man klāt.
-Tavas elpas pieskāriens ir debešķīgs.
-Es nekad neesmu jutis vēl kādu tikpat pazudušu kā Tu.
-Tu arī, svešiniek.
Un mēs braucam turpmāk bez vārdiem. Tālāk un tālāk, dziļāk un dziļāk, mēs kopā grimstam Londonas metro pazemēs. Šonakt tā ir mūsu tumsa, kur pazaudēties. Pieskāriens netīšām, skatiens netīšām, tā turpmāk. Es izliekos, ka lasu grāmatu, es izliekos, ka manis nemaz nav. Jo lietas vienmēr ir labākas, kad manis nav.
-Vai mana klātbūtne traucē.
-Tavi chuksti ir mana pasaule, svešiniek.
|
06:02 pm
Es dzeru kafiju ar balzāmu. Un ir tik patīkami, ka ir kāds, kam rūp.
|
|
|
|