|
July 8th, 2008
03:01 am - Heatwaves #1
Svelme turpinājās jau vairākas nedēļas, sniedzot vien ne vairāk kā diennakti ilgstošus atelpas brīžus. Brīžiem šķita, ka tikai to dēļ mēs vēl nebijām novītuši kā saulē atstātas rozes. Personīgā elle Zemes virsū, kas mūs kausēja ik mirkli, nebija žēlīga, izsūca visus spēkus, visu enerģiju. Jebkuras dienas patīkamākie mirkļi bija ledusvannas - dzīves pēdējā, tik ļoti nepieciešamos patiesas baudas mirkļus sniedzošā paradīze -, ko varēja izbaudīt novakarēs, kad gaisa temperatūra mazliet piekāpās par pāris grādiem. Svelme laupīja miegu. Dienas laikā bija gandrīz smieklīgi redzēt dzīvu būtņu pieblīvētās ēnas, kuras patiesi bija vienīgais patvērums, līdz pats sāki izjust savu ādu kā saldējumu lēnām kūstam pār sakarsētajiem kauliem un pievienojies nožēlojamo kvantumiem.
Daudzi sprieda, ka šie laika apstākļi ir pārdabiski. Tāda mēroga svelme nebija raksturīga šim reģionam. Gaisa temperatūra šajās zemēs reti kad pacēlās virs 15 grādiem, pat vasarā. Un šī vasara bija mūs apdāvinājusi ar visiem 45. Mana ķermeņa temperatūra neatgriezeniski tuvojās šim pašam skaitlim. Man dzīvē allaž bija tā veicies. Arī šoreiz, lūk, drudzis mani piemeklēja visnepiemērotākajā mirklī. Es degu no iekšpuses un tiku dedzināta no ārpuses. Vairākas dienas pavadīju vietējā hospitālī, aplikta ar mitrām lupatām, ledus maisiņiem un citiem pilnīgi bezjēdzīgiem atribūtiem. Es jutos tik sasodīti draņķīgi, ka man likās, ka miršu. Un vienu reizi mūžā man tiešām izrādījās taisnība.
Divas ļoti smagas un mokošas nedēļas es pavadīju hospitālī, degot kā elles liesmās, līdz beidzot mans ķermenis neizturēja un padevās svelmei un drudzim. Vecāki un draugi, kas pavadīja pie manas gultas krietni daudz laika, bija tik nomocīti, ka vēl ilgi nespēja aptvert ziņu par manu aiziešanu. Mans līgavainis jau pirms nedēļas bija pametis pilsētu, it kā zinādams, kas notiks. Visi bija pārāk bezspēcīgi, lai pat raudātu. Dienā, kad notika manas bēres karstuma vilnis atkāpās, svelme laida brīvē savus vergus, atgrieza tiem to ierastās dzīves. Tas bija patiess atvieglojuma mirklis, kuru nespēja aptumšot pat mana nāve.
Arī es turpināju savu dzīvi tik ļoti dīvainā kārtā. Es stāvēju blakus raudošajai mātei bērēs. Savādi - viņas organisms tik ekstrēmi dehidrēts vēl spēja ražot asaras. Es uzliku roku viņai uz pleca un pasmīnēju par to, cik jocīgi izskatījās mans brālis melnā uzvalkā - nekad nebiju domājusi, ka viņš manis dēļ būtu gatavs to uzvilkt. Es apgāju pilnu apli un ielūkojos zārkā. Pirmo reizi mūžā es redzēju sevi no malas un mierīgu sirdi secināju, ka esmu izskatīga. Nopietni, iepriekš to nebija iespējams noteikt; to var redzēt, tikai skatoties no malas. Nedaudz bāla, nedaudz mirusi, bet visai simpātiska. Tiesa, neviens netika papūlējies uzmest man kādas pieklājīgākas drānas, bet gana jau, ka mani neapglabāja slimnīcas halātā. Zinot manus vecākus, arī tas bija iespējams. Es noskatījos, kā mans ķermenis tiek ierakts zemē uz mūžību tārpiem cilvēkēdājiem pusdienās, lai arī es allaž biju viņiem likusi mani kremēt. Vismaz mana nāve lika man visupirms uzliesmot.
|
|
|
|