|
January 30th, 2008
11:49 pm - Cherish your blood.
Man tomēr ir spārni. Iespējams, iedomāti, tachu tas nevar traucēt. Pats galvenais - man tie ir. Es tagad varu iedomāti lidot, tagad arī augšup. Varu vismaz izlikties, ka esmu tāds eņģelis, kādu mani dažreiz redz. Kā tas nākas, ka citiem mani iedomātie spārni bija ātrāk nekā man?
Varbūt pat dziedāšu, ja pietiks spēka. Nāvīgi bāla. Jo neelpo. Jo nedzīvo. Jo nav vairs spēka. Zaudēs samaņu un teiks, ka tas ir miegs. Iedzers ūdeni un teiks, ka tas ir vīns. Chusktēs un centīsies apgalvot, ka māk runāt. Noklusēs, nepateiks un zinās, ka nemelo. Tas nevienam nebūs jāpierāda. Viņa nebūs slepkava, viņa būs vērotāja, jo nav it neviena cita, kas prastu to labāk. Vienkārši neko nedarīt. Noskatīties kā pati krīt bezdibenī, neko nedarīt, kā kliedz, neko nedarīt, kā bail, neko nedarīt, kā sāp, neko nedarīt, kā mirst, joprojām neko nedarīt. Perfektā meitene ir gana paralizēta.
Current Mood: pathetic
|
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |