|
January 18th, 2008
11:22 pm - Neraksturīgi. Pirmais mēģinājums.
-Bet es spēju vadīt jebkuru transporta līdzekli,-atteica modulatoru drānās tērptais jauneklis.
-Nonsence, pavisam noteikti, Jūs to nespējat. Šis ir ļoti rets eksemplārs. To vadīt apmāca tikai slepenvienībās, kas tiek trennētas dievietes Miaras sistēmas neredzamajā planētā,-smējās sieviete, nervozi kārtodama daudzos plīvurus, no kuriem sastāvēja viņas apģērbs.
-Ak jā? Tas aplūkojiet, mis konsulāta padomes locekle.
Jauneklis ierāpās kabīnē, pirms sieviete paspēja bilst kaut vārdu. Viņš pieskārās instrumentu panelim, šai brīdī šķita, ka viņam cauri izskrien elektrības plūsma. Plīvuros ietītā sieviete jau paspēra soli un atvēra muti, lai apvaicātos, vai viņam nekas nekaiš, tachu jaunais cilvēks jau aktīvi darbināja lidaparāta sistēmas.
-Jāatzīst, iespaidīgi. Bet, Kristen, kuri dievi Jūs apdāvinājuši ar šādu spēju? Vai tikai nebūsit pārdevis dvēseli, lai kļūtu par pasaules labāko pilotu?-viņas stāja liecināja par to, ka nupat sacīto sieviete domājusi nopietni.
-Lai tas nesatrauc Jūsu prātu, Vaeinas jaunkundz,-viņš nolaida enerģijas lauku priekšā acīm, kabīnes vāki nolaidās un ārkārtīgi svešāda paskata melns lidaparāts izzuda izejas lūkā.
-Turies puika,-Margo Vaeina pieķēra sevi ceram uz uzvaru. Viņa strauji pagriezās un izgāja garajos gaiteņos. Šķita, ka viņa lido, ne iet, plīvuriem plandot viņai visapkārt. Tagad bija nepieciešams nokārtot lietas politisko pusi. Jau pēc nepilnas minūtes vieņa ieņēma savu vietu līdzās citiem konsulāta padomes locekļiem kontroles punktā.
Jaunais Kristens izjuta lidojuma burvību kā pirmoreiz, traukdamies cauri atmosfēras slāņiem. Uzdevums ir vienīgais, kam ir nozīme. Viņš nezināja, ko atkal jau cenšas sev pierādīt, tachu bija pilnīgi pārliecināts - visu vai neko. Augstais valdnieks jānogādā bāzē, vienīgajā drošajā vietā uz šīs dievu aizmirstās planētas. Ja nepieciešams, viņš ziedos savu dzīvību, Vaeinas jaunkundze to zināja tai pašā brīdī, kad ieraudzīja iedegamies Kirstena acis, kad konsulāta padomes priekšsēdētājs vaicāja pēc brīvprātīgajiem. Kurā tad vēl brīdī cilvēks eksistē, ja ne tajā, kad skaidri saskata savu mērķi un ir gatavs likt dzīvību, lai to sasniegtu?
Pagrieziens, šāviņš, jauns mērķis. Refeleksu līmenī, zemapziņas līmenī. Viņam nav jāredz, lai iznīcinātu, tachu viņš jau sen ir iemācījies neuztvert šīs dzīvības formas kā kaut ko, kam būtu dvēsele. Rāvējus grūti iedomāties tādus...ar dvēseli vai vismaz tās nemākulīgu atveidotāju. Tie ir asinskāri briesmoņi, kas lielākoties pat neapgrūtina sevi ar runāšanu. Klīst baumas, ka tie prot arī runāt, jā. Tikai neviens vēl nav izdzīvojis, lai pastāstītu. Beigu galā, izdzīvošana nebija pretspēku galamērķis. Kirstens palēnināja gaitu un samanīja neskaitāmas ēnas šķērsojam laukus. Rāvēji bija tikai kalpi.
-Šī planēta ir apsēsta, tā ir slima un mirst. Un tā to vairs nevar glābt, tāpat kā ikvienu no mums. Mēs esam domāti tam, lai mirtu šeit līdz ar šo zemi. Bet ar Rāvējiem inficēs arī citus. Arī tie tiks pakļauti šādam liktenim. Tādēļ vien ir vērts izdzīvot,-Kristens uz brīdi ļāva domu plūsmai pārņemt prātu, atverot to dievietes Miaras spēkiem. Viņam šķita, ka šī māksla vairs nav sasniedzama viņa prātam. Viņam šķita, ka vienīgais, kas palicis pāri no Miaras viņā, ir spēja saņemt lietu būtību caur pieskārieniem. Tā bija izplatīta dievietes dāvana. Tachu neviens vēl nebija iedomājies to izmantot kara mākslā.
-Cienījamie konsuli,-lēdija Vaeina uzsāka savu runu. Viņa runāja klusi un līdzeni, nevienai pašai emociju plūsmai nebija vietas viņas vārdos, tā spēja uzrunāt vienīgi viņa, vienīgā sieviete konsulātā,-drīz mūsu vidū atkal pastāvēs Augstais valdnieks. Ar viņa spēku mēs spēsim noturēt pretestību. Iespējams, mēs spēsim pilnībā iznīcināt pretinieku, kamēr tas nav atklājis bāzi. Viens no mūsu labākajiem pilotiem, in facte, mūsu labakais pilots darīs visu, lai droši pārceltu Augsto valdnieku un tad...atklātu ienaidnieka bāzi.
-Bet tas ir bīstami,-pārtraucot sievietes runu, ierunājās vīrietis, kura seju klāja kapuce,-viņi var atklāt mūsu bāzi. Tad nav cerības uz glābiņu. Mums jāatstāj šī nolādētā planēta. Patiesībā, būtu prātīgi atstāt šo sistēmu, iznīcinot lielāko daļu tās planētu.
-Unde reaserkeres ir atklājuši, ka Rāvējus nevar iznīcināt, iznīcinot planētu. Tiklīdz to izkliedētās molekulas sastapsies ar cietu virsmu, viss atsāksies no jauna,-tikpat bezkaislīgi kā iepriekš iebilda Vaeina.
-Varbūt Jums, jaunkundz, ir zināms kāds cits veids kā apturēt šo neprātu?-konsulāta padomes locekļiem nepiemita spējas valdīt pār savām emocijām. Vīrs bija piecēlies kājās, kapuce, nokritusi no viņa galvas, atsedza rētām noklāto seju.
-In facto, dārgais ser,-atcirta konsulāta lēdija,-mums nepieciešams laiks. Mums nepieciešams mūsu Augstā valdnieka spēks. Mums nepieciešams nomierināt ļaudis un nepieļaut dumpi, kas briest starp viņiem.
-Tautā gaidāms dumpis? Kālab?
-Padomājiet, kungs, kā Jūs justos, ja virs Jums planētu nāves briesmas, tachu it neviens nebūtu papūlējies Jums dot kaut mirkli informācijas. Es uzskatu, ka sapulce šobrīd jāslēdz. Ikvienam no mums ir zināmi mūsu uzdevumi. Mēs nedrīkstam atkāpties no plāna.
-Bet vai nav pārlieku muļķīgi paļauties uz vienu pašu cilvēku šajā nežēlīgajā cīņā,-ierunājās kāds cits padomes biedrs, kurš reti kad izrādīja, ka viņam vispār ir balss,-Visapkārt klīst nāvējoši briesmoņi, predatoriski nezvēri, kuru vienīgais mērķis ir iznīcināt humanoīdās sugas, parazitēt uz mūsu enerģijām.
-Es uzticos šim cilvēkam. Kirstens Leide ir spējīgs jauneklis. Daudz spējīgāks nekā jelkāds no mums spēj iedomāties,-sacīja lēdija un ar žestu lika noprast, ka sapulce ir slēgta. Minūtes laikā konsulāta padomes locekļi, kuru sejas allaž sedza kapuces, un tomēr, kuru vārdus un sejas Vaeina pazina labāk nekā savējos, atbrīvoja kontroles punktu. Margo ieslīdēja tēva krēslā, kurš jau tik ilgu laiku stāvēja tukšs, pa viņas marmorbalto vaigu noritēja viena vienīga asara, kas dzidrumā līdzinājās vienīgi mēness kristāliem. Jau ilgu laiku viņa bija dzirdējusi šo skaņu, metālisku kaukšanu starp sienām. Viņa pati nesaprata, kālab nevienu netika brīdinājusi. Iespējams, tāpēc, ka tikai šajā mirklī beidzot saprata, ka šīs skaņas patiesi ir īstas. Tumša ēna pārslīdēja pār grīdu un draudīgi aizsedza vienīgo gaismas avotu, ko lēdija Vaeina vēl nebija paspējusi nodzēst. Viņa neatskatījās, viņa nenoraustījās, viņa nekliedza. Bet šo vienīgo mirkli, viņa apzinājās.
|
|
|
|