|
November 22nd, 2007
10:35 pm - Viņi pazaudēja ziemu.
Viņš pajautāja Agnetei, ko viņa vēlas, bet viņa - viņa godīgi atbildēja. Nīls toreiz neteica neko īpašu, bet viņa varēja saprast, ka viņš pasmaidīja, pat par spīti tam, ka tās bija tikai burtu rindas uz monitora. Agnete iekšēji drebēja tovakar, tachu neatļāva sev to pamanīt, nevienam viņa neļāva to pamanīt. Un tomēr kaut kas bija mainījies. Nīls teica labus vārdus. Tas bija savādi redzēt uz monitora rūpju un neapzinātu solījumu pilnus teikumus, zinot, ka tos ir rakstījis Nīls. Nejau maigums viņam būtu raksturīgs, viņam - tik lielam un stipram. Agnete tad saprata, ka netīšām pievērsa viņam uzmanību. Jau pirms tam, pie māsas vasarnīcā. Viņa apbrīnoja Nīla brutalitāti, spēku, kas šķita ne vien ārējs esam...tachu toreiz viņa tur bija kopā ar citu. Vismaz viņiem abiem toreiz tā šķita - Nīlam un Agnetei. Ar savu atbildi uz jautājumu Agnete bija apliecinājusi, ka nekā jau tur īsti nav, lai arī, iespējams, kādu mirkli bija.
Šī saruna palika kaut kur viņas prātā tālākā nostūrī. Arī šie drebuļi bija devušies tai līdzi. Bija citas sarunas, kas gadījās teju vai netīšām. Tas bija tik dabiski - sarunāties vienam ar otru. Viņi abi bija ļoti atšķirīgi savā būtībā. Vismaz tā šķita ārēji. Vēlāk Agnete saprata, ka viņiem bija daudz vairāk kopīga nekā varēja iedomāties.
Viņai toreiz radās brīvs laiks. Viņa toreiz piezvanīja - un nezināja, kāpēc. Parasti tachu viņa tā nedarīja.
"Ak Dievs, ko es te daru, ar svešu, barbarisku metālistu?", bet viņa sakārtoja garos svārkus un kārtīgāk sasēja kraukļmelnos matus. Viņa aizmirsa tās domas, viņai kļuva interesanti, pat jautri. Pēc brīža viņa jau drošāk atbalstījās pret Nīla sienu, sēžot uz Nīla savādnieciskās gultas, kas aizņēma teju pusi istabas, ja to kambari tā varēja saukt. Bet tur jau vēl bija virtuve. "Ai, kā smaržo pēc vasaras" - viņa izliecās mazliet laukā pa atvērto logu, tad atkal atgriezās, kur bija. Viņi sēdēja tā blakus, aptuveni pusmetra attālumā viens no otra. Un runāja. Vienkārši runāja un smējās. Nīls lika Agnetei smaidīt un pat smieties, un nejau ar varu. Reiz pa ļoti ilgu laiku. Pats viņš, šķiet, arī smaidīja mazliet patiesāk nekā parasti. Un tad smaržoja pēc vasaras, tad Agnete pirmoreiz attapās, ka patiešām ir vasara, lai arī bija gandrīz jau Jūlijs. Viņa attapās, ka pastāv pasaule tai apkārt. Drebuļi.
"Viņš gan tā tuvu piesēdies. Labi, viņš tachu rāda man bildes. Vai, cik skaisti. Pastāsti man vēl kaut ko."
Kāpēc viņa atnāca arī otrreiz dienu vēlāk? Jo viņai bija jautri un viņai patika runāt. Viņa beigu galā bija filozofs, un filozofiem tachu patīk runāt. Nīls bija cienīgs sarunbiedrs. Pirmais, ko viņa sastapa pa šiem gadiem, lai arī pavisam negaidīja no viņa. Tāpat kā tās teju vai rūpes toreiz. Otrajā reizē gan jau piezvanīja Nīls.
"Ko Tu vēl gaidi, meitene? Ja Tev ir garlaicīgi, tad brauc, izklaidēsim."
Un viņš atkal sēdēja tuvu, vēl tuvāk. Agnetei bija savādi, jo viņa pārāk spēcīgi to sajuta, ja kāds viņai pieskārās. Viņu tas distraktēja daudz vairāk nekā vienkārša nejaušība. Viņa neļāva sev pieskarties, tāpēc. Citi tachu nevarēja apzināties, kā tas ir, kad to tik ļoti jūt, un viņa nevienu nevainoja. Bet tad viņa nesaraustījās, tad viņai tas šķita ļoti dabiski. Arī kad viņš pārliecās viņai pāri, kad viņa bija izstiepusies mazliet guļus, jo bija piekususi sēdēt nepārtraukti vienā pozā (un viņai bija interesanti, kas tad būtu). Viņš pārliecās pāri un skatījās acīs.
"Ko Tu gribi?"
"Vēl joprojām."
"Paskaties uz mani. Tev kauns, vai?"
"Nē, man patīk. Tev ir domīgas acis."
"Kā tad tas tā ir?" - viņš iesmejas pat.
"Tādas zilas un dziļas. Es redzu visu, kas ar Tevi ir atgadījies."
"Un ja nu...?"
"vai."
"Tu zini, ar ko Tu ielaidies?"
"Tu zini, ar ko ielaidies Tu?"
"Tad jau..."
"Pagaidi. Tu zini?"
"Jā."
"Tad viss kārtībā."
Agnete drebēja, viņš juta, kā viņa dreb, viņam tas patika, viņš to izbaudīja. Uguns, kvēlojoša uguns pāri visam ķermenim. Nekad vēl, neko tādu. Jau viens pats pieskāriens viņai bija viss, bet tad...viņa vairs nebija šīs pasaules daļa. Un tomēr todien Agnete kļuva dzīva.
|
|
|
|