October 30th, 2007

07:38 pm - Smalkās iedomas. Rudens bronza. Tik daudz cilvēku. Un viņi visi uz mani skatās. Bet tā šausmīgā dūmu smaka. Re, daudziem lakati mutei priekšā. Kāpēc esmu apdalīta? Ha, viņi smejas, smiešos līdzi. Ko - nobijāties, maitasputni? Es turpināšu smieties, tikai mazliet atklepošos. Bet tāda uzmanība - man vienai pašai.. Vasara vēl augstu kā pati saule. Nākamajā naktī pienāktu pilnmēness un mēs kopā dietu mēnesgaismas staros, kā agrāk. Bet tā šausmīgā dūmu smaka. Es negribu sajust vēl vairāk, bet es tikpat ļoti vairs nespēju aiziet. Viņa tachu ir skaista. Un viņa smejas - muļķe. Mēs tiešām nebūsim tai daudz iemācījušas, lai gan viņa - mums. Jācer vien, ka izdosies vēl viņu satikt. Mums vajadzīgas viņas zintis. Bet tagad ietinos dziļāk mētelī, tie dūmi ir postoši un vēl... Tie barbari lēkā apkārt un smejas te. Viņi visi ir izrāde manai princesei. Tur viņa sēž augstu tronī un lūkojas uz viņiem no saviem dievišķiem augstumiem. Es viņai vēl pateikšu, ka mīlu. Lai tie muļķi aizrijas. Kas tā par smaku? Tie nav dūmi, nē. Ko gan jūs nodarījāt manai mazajai princesei?! Un viņa smejas. Joprojām smaida, kā allaž, bet es redzu viņas acīs daudz ko vairāk. Diez, vai viņa var mani saskatīt. Ak, kā dūmi kož acīs. Citādi skatītos uz viņu, i nemirkšķinādams ne mirkli - jo vienīgi viņa ir tā vērta. Visas pasaules vērta... Es te, šķiet stāvu jau pārāk ilgi. Kaitinoši. Kad beidzot sāksies kas interesants? Un kad tā muļķe man pretī beigs smaidīt. Es gribu, lai viņai sāp. Es gribu, lai viņa cieš! Citādi man ir garlaicīgi. Māt, ejam mājās, te nekas nenotiek, nu māāmmu... Vai, kā viņi skatās. Man laikam vajadzētu sāpēt? Bet nesāp, nolādētie maitasputni. Nevienu pašu kliedzienu...lai arī es jau jūtu, kā deg mana miesa. Es jūtu to atbaidošo smaku. Jūsu vietā man kļūtu pretīgi. Bet...manis NEKAD nebūtu jūsu vietā. Jo jūs esat lielākie gļēvuļi, ko pieredzējusi pasaule. Šodien ir skaisti. Es priecājos degt tik skaistā dienā. Jā, es priecājos degt, kaut vai jums par spīti. Vai, sāp. Bet es smaidu, mīļie, priekš jums; ai kā sāp! Vasara ir vēl augstu kā pati saule. Dūmu un degošas miesas smaka, kā arī bērnu smieklu un pieaugušo līksmas pilda nelielo laukumu ziedošā pakalnā. Ciematniekiem svētki un vēlāk būs dzīres. Debesīs lēnām savelkas mākoņi - tūdaļ sāks līt. Viņa pasmaida un pavēršas pret debesīm. Cik vijīgi lokās tās augums, cik daiļi vējā plīvo viņas mati rudens bronzas krāsā. Pret debesīm pavērstās dzidri zaļās acis pasmaida vēl pēdējoreiz, pirms pārstāj saskatīt gaismu. Viņa jums piedod. Skaļi nodārd pērkons un zibens trāpa Dzīvības kokam. Vienā mirklī no debesīm nolīst, kā izskatās, teju viss ūdens. Tas apdzēs uguni - izņemot to, pie Dzīvības koka. Ļaudis beidzot sāk saprast. Bet ir jau par vēlu? Current Mood: calm Current Music: Apocalyptica - Romance

(1 saka | komentēt)

(komentēt)

> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info