August 30th, 2007

11:37 pm - Alone We shall be. Viņa sajuta nakti uz savas ādas kā viņa elpu – aukstu, bet tik maigu un mierinošu. Liekulīgu? Un viņa soļoja lēni, nesteidzīgi, cenšoties caurskatīt miglas plīvuru, kas aizsedza viņas neredzīgās acis, cenšoties nepamodināt tos, kas mīt tumsā. Taču tumsa sajuta savu valdnieci un krita ceļos tās priekšā. Pēc neskaitāmām minūtēm Morgana atskārta, ka viņai kājās nav kurpju – griezīgās sāpes, kad stikla lauskas caurdūra viņas maigo ādu. Tās dūrās aizvien dziļāk viņas asiņojošajās kājās, tiecoties sasniegt viņas mirušo dvēseli. Vai viņa bija to kādreiz pārdevusi? Viņa vienkārši bija dzimusi bez tās. Viņa bija saņēmusi dāvanu, kuru nebija lūgusi. Un šodien tas darīja sāpes. Tumšo ielu lukturi meta vārgu, dilstošu gaismu, kas grieza sievietei acis. Neredzīgās acis. Ledus auksts janvāra vējš palika nepamanīts. Es mīlēju tevi un mūžam mīlēšu. Mati plīvoja vējā un asras sala uz vaigiem, kas nebija karsti nekad. Tikai pēc stundas viņu savos skāvienos atkal slēdza rupjās akmens cietokšņa sienas. Citi pie kājām krita, piesaucot viņu kā savu valdnieci. Bet viņa jutās pievīlusi pašu Tumsu un neredzēja jēgas šādai valdīšanai. Šis nežēlīgais karš bija tai atņēmis visu. Morgana zaudēja samaņu. Viņu vidū to dēvēja par miegu, taču viņa alka īsta, cilvēcīga miega. Current Mood: blank Current Music: Evanescence - Your Star

(2 saka | komentēt)

> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info