March 30th, 2007

05:22 pm - Vēstule ugunīm. ...., Nekad vairs. Viņa aizgāja un neatgriezās. Viņa teica, ka nekad vairs viņu neredzēšu, mana nepareizā mīlestība viņai nenozīmējot, mūsu nepareizā mīlestība. Esot jāpieņem pasaules likumi, esot jādzīvo tā, kā ir noteikts. Bet es nespēju. Pārāk ieēdies viņas daiļais tēls manā sirdī. Viens viņas pieskāriens ir visa mana pasaule. Kad viņa aizgāja, palika vien aukstuma vēsma, ledusauksta vēsma. Sirds pārvērtās ledus gabalā. Vai pavisam? Pavisam jā - ja vien viņa domāja, ko teica. Bez viņas es nespēju, godīgi - es mēģināju. Skatoties spogulī, es redzu viņu - viņas kraukļmelnos matus, lūpas, iemērktas asinīs, un daiļo, slaido augumu, ko vēlos atkal sajust sev tuvu klāt, bet velti. Tagad viņa droši būs Parīzē vai Romā ar kādu karstasinīgu vīrišķi. Idomājoties vien - pretīgi. Es šaubos, ka viņa ilgi tā varēs, iet pret savu dabu - es ceru, ka nevarēs... Bet kam gan tas rūp? kam rūp tas tukšums, kas palicis pāri no viņas manā dvēselē - viņa to ņemusi līdzi, sagūstījusi un tagad moka. Es lokos sāpēs. Es kliedzu. Un vēstuli es nodošu viņai, iemetot degošās elles liesmās, lai viņai tā kļūst zināma, kad dzīvība būs atstājusi manu ķermeni. Bez viņas es nevēlos. Mani vēl mierināja - es esot skaista, man vēl visa dzīve turpat, jebkurš vīrietis būšot pie manām daiļajām kājām...bet vai man tāda vajag? Viņa ir vienīgā, kas ieelpo dzīvību manī, viņa ir vienīgā, par ko spēju un vēlos domāt, vienīgā, kas man svarīgāka par pasauliun dzīvību. Joprojām. Es mērcēju indē lūpas, ķircinot nāvi. Varbūt kādreiz, bet tagad vēl ne. Ardievu, bezgala mīlētā, ardievu viskaistākā, ardievu mana vienīgā, nesaprastā. Elizabete. Skaņa visburvīgākā, laimes dvesma, dzīvība, mana dzīvība. Elizabete. Man īsteni bail. Current Mood: cold Current Music: Conc1

(komentēt)

> Recent Entries
> Archive
> Friends
> User Info